Ar zālēm

Pēc gadiem ilgām pūlēm un cīņas es varu izbaudīt savu gandrīz piepildījušos sapni. Sēžu un pa logu uz sniegota meža ainavas fona vēroju sarkankrūtīšus mielojamies vecā ceriņu krūmā. Fantastiski skaista ziema. Lēnītēm kurinu gandrīz savu māju un izbaudu ziemas skaistumu un mieru. Katru rītu unvakaru pateicos augtākajiem spēkiem par to, kas man dots.

Bet šo skaistumu tagad varu baudīt tikai tāpēc, ka esmu padevusies un atkal lietoju izrakstītās zāles. Gandrīz gadu centos iztikt bez tabletēm, dzīvoju jau ar. Bet katru manu enerģijas un dzīvības spēka lāsīti paņēma bezgalīga cīņa ar bailēm un trauksmi. Tā nu tas ir. Tu sēdi un neko fizisku nedari, bet spēka nav vispār. un tu domā, kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc citi var kalnus gāzt, strādāt vairākos darbos, gleznot, audzināt bērnus un gandrīz vai lidot kosmosā, bet man sagādā pūles parastās ikdienas gaitas?

Atbilde kaunīgi vienkārša. Pietika dažas dienas padzert zāles un man ir spēks plosīties virtuvē un pat uzrodas vecie sapņi par radošu darbību. Viss ir tik vienkārši. Nolādiet big pharma, cik gribat, es esmu viņiem milzīgi pateicīga.

Advertisements

Kraukļu meitene

300x0_krauklu_meitene_mazvaksNesen ar mokām izlasīju vēl vienu skandināvu autoru grāmatu, kas teorētiski skaitās detektīvs, bet patiesībā ir murgu murgs. Sižetu būtu grūti atstāstīt. Drausmīgi daudz vardarbības, murgu, ārprāta un ļaunuma.

Autori ar plašu vērienu ietver pie vardarbības un ārprāta līknes Ukrainu, golodomoru un nacistus – visu vienā ķīselī. Kaut arī esmu studējusi vēsturi, tik smalki Ukrainas vēsturi nezinu, lai spriestu, vai romānā atainotās Ukrainas šausmu ainas būtu iespējamas reāli. Tas ir, vai nacisti tur šefoja vienlaikus ar Staļina vadīto genocīdu. Es tik nesaprotu, kā to var sasaistīt ar hermafrodītisku maniaku no Zviedrijas.

Iesākot lasīt grāmatu, es drūmi konstatēju, ka tur notiek drausmīga un ļoti smalki aprakstīta vardarbība pret bēŗniem. Gan ierindas maniaki, gan tēvi, kuri no zīdaiņa vecuma seksuāli izmanto savas meitas, mātēm smalkjūtīgi aizgriežoties. Es te domāju, ka ziemeļu valstis internetā tiek popularizētas kā bēŗnu aizstāves. Bez maz vai, bēŗna iešāvi pa dibenu un jau klāt sociālais dienests vai kas nu tur un bēŗnu atņem. Nekā nebija. Autori kā zviedri taču zina labāk .

Sapratu vienu. Ja tu dzīvo Zviedrijā un tev ir bēŗns, īpaši meitene, tad tev viņa vienmēr jātur pie sevis, vislabāk – piesieta ar striķi vai tamlīdzīgi, jo savādāk viens un divi kāds no entaiem maniakiem viņu pievāks.

Grāmata ir ļoti drūma, nomācoša, visas tās šausmas sarakstītas šāusmināšanās dēļ. Kaut ko tik pretīgu laikam lasīju tikai Amerikāņu psihā.

Varu atzīmēt divas pozitīvas lietas. Izmeklējošā policiste nebija ne alkaholiķe, ne narkomāne. Un Sofijas atbrīvojošā pelde ezerā, atvadoties no pagātnes. Tur kaut kas bija.

Plus meitas lēmums tomēr nenoglināt savu māti.

Ja būtu jāvērtē, to ķieģeli nevienam neieteiktu lasīt. Bet zinu vismaz vienu cilvēku, kam patika. Vina tā arī pateica, “Ui, man patīk par manjakiem!”

Man jau ar patīk, bet ne jau šādi! Hanibals Lakters no Vigo droši vien vemtu.

Vecā gada vakarā

20181225_104435Kamēr vieniem šīs ir kilometru garas brīvdienas, citi rukā. Arī es šodien godīgi atstrādāju savas pēdējās darba stundas šajā gadā. Brīžiem gan gribējās kliegt “Ko, jūs, cilvēki, te joprojām staigājat!?” vai arī darīt kaut ko idiotisku, piemēram, kvakšķinot lēkāt vai stulbi dejot veikaļa vidū. Bet es apvaldījos 🙂 Galu galā, mums ir tik daudz jauku pircēju 🙂 izejot no darbavietas, ieniru steidzīgā cilvēku pūlī un kļuvu par tā daļu, Izšpacierēju Rimi, nododot savus zero weistera centienus un piegrābājos visādu plasmasu, lai sapirktos svētku galdam. Tauta grāba pārtiku un šampanieti ne pa jokam, stiepjot lielas kules. Es ar izniru no rimčika, stiepjot mazu kulīti. Apvaldīju nogurumu, novēlēju palicējiem jauki sagaidīt un pa tumsu braucu mājās. Taisīsim burgerus un kā nu bez rosola 🙂

Kaut arī ir besis un gribas tikai iegāzties gultā, es svinēšu, pagriezīšu muguru melnajam caurumam. Atcerēšos to, ko panācu šajā vecajā gadā – pārcēlos uz gandrīz savu māju un profesionāli biju spiesta ļoti augt. Es būt gandarīts.

Iedegšu sveci, pacelšu kafijas krūzi, lai dzīve iet uz augšu.

Laimīgi! 🙂

Meklēt grāmatu, kuras nav

Rosos gar plauktiem. Mūsu pastāvīgais pircējs pēta akcijas galdu un jautā – kur ir Grāmata, kuras nav? Es saku – viņas nav. “Grāmata, kuras nav” par akcijas cenu ir izpirkta.

Labs sanāca dialogs.

Grāmata no zemletes

Šodien man darbā pienāk klāt tantuks, pieliecas un sazvērinieciski čukst – Es dzirdēju, ka jūs vienu grāmatu tirgojat tikai zem letes.

Es ļoti ieintriģēti jautāju – kādu tad?! Izrādās, ir domāta “Vara”, kuru ir sarakstījis kāds  mistiš Indriķis Latvietis un kas ir it kā viscaur par Latvijas politiku un sazvērestībām. Dieniņās! Tantiņa pārliecinājās, ka grāmata godīgi stāv visiem pieejama uz jaunumu galda, bet es tiku pie kārtējā stāsta, ar ko pasmīdināt radus un draugus. 🙂

Mežģīnes un pelni VS Svētlaimes medniece

Profesionālā interese un vienkārši cilvēcīga ziņķāre man lika izlasīt jau otru Karīnas Račko grāmatu “Debesis pelnos”. Jāiemet bij acs, vai ir bijis progress. Sākumā lasījās, ka progress ir. Galvenā varone Vanesa nāk no trūcīgas ģimenes dziļi čuhņā. Bet arī viņu, tāpat kā Ketlīnu, nomāc savos uzskatos iestagnējuši vecāki, jeb, precīzāk, māte, kura nez kāpēc nepieļauj variantu, ka meita varētu studēt un spiež meitu strādāt miesta bodē par pārdevēju. Vanesa cīnās par savu dzīvi un dodas studēt uz Rīgu. Šeit, jāteic, autorei ir talants, jo lasot, kā Vanesa izkāpj no autobusa un iet no autoostas gar kanālu tālāk pilsētā, es to ainavu redzēju kā dzīvu. Man tiešām bija interesanti lasīt, kā viņa cīnās, kā dzīvo kopmītnēs, kā plosās studijās. Un tad viss lasītprieks pačibēja, jo sākās ļūbestības un baigie seksi.

Ko es varu teikt? Esmu lasījusi ļoti daudz un visdažādākos žanrus. Visi ir vajadzīgi, visiem ir tiesības pastāvēt un mīloši lasītāji. Un Karīna Račko ir trāpījusi naglai uz galvas, jo viņas grāmatas joprojām pērk. Pircējas nebūt nav tukšgalves, bet bieži vien sevi realizējušas, gudras sievietes.

Viens lielākajiem mežģīņu utt trūkumiem ir gaužām nabadzīgā valoda. Ja varonis kko dzer, tad lēni malko. Ja meitene ir uzbudināta, tad aplaiza pēkšņi izkaltušās lūpas. Kā mani izbesīja šitās apkaltušās lūpas!! Ja vien rakstniece pati vairāk lasītu un bagātinātu vārdu krājumu, tas nāktu tikai par labu!

Skanot “Debesis pelnos” reklāmas bazūnēm, klusi un nemanāmi izgāja citas latviešu autores Ievas Sīmanes grāmata “Svētlaimes medniece”. Visa Latvijas puritāņu brandža, korī norejot “mežģīnes”, pat neiepīkstas par “mednieci”. Diez, kāpēc? Ja Račko raksta par slimīgu seksu starp diviem jukušiem mīlētājiem, tad Sīmanes grāmata ir kārtīga, veselīgs porņuks. Par to gan man bija šoks lasot. Tāda grāmata! Īsumā, galvenā varone atklāj un izbauda savu seksualitāti ar diezgan daudziem cilvēkiem. Nekādas reklāmas, bet pirkt gan to pērk 🙂 Laikam labākā reklāma ir no mutes mutē 🙂  Literārajā un valodas ziņā tā pret “mežģīnēm” ir nesalīdzināmi bagātāka un labāka.

Un tomēr, kāpēc grāmatu, kurā atklāti apraksta dzimumattiecības starp diviem mīlošiem cilvēkiem, tā nolād, bet kārtīga pornogrāfija, kur es un viņš un vēl Mēnestiņš, un vēl smukā Amazone… Kāpēc par šo ēterā klusums?

Saplēstās mežģīnes

Tas bija jau dažus mēnešus atpakaļ, kad Feisbukā regulāri parādījas grāmatas reklāma, solot ko pilnīgi nebijušu Latvijas literatūras ražas laukā. Solīja kaisli, kaisli, vēlreiz neprātīgu kaisli, kā arī līdz slimīgai apsēstībai izaugušu mīlestību. Ar erotiska rakstura grāmatām mums tiešām ir švakucki. Ja arī kas iznāk, tad tas ir vai nu neglābjami jēls vai arī slims. Tad nu ar lielu interesi gaidīju solīto grāmatu, līdz galu galā mums uz veikalu tika atvesti nu jau visiem pazīstamās violetās grāmatas saiņi.

Kolēģe izlasīja pirmā un taica – esot laba. Tad nu ķēros klāt arī es. Līdz kaislei vēl netiku, bet smiekli gan drusku sāka iet. Galvenā varone ir divu ārstu meita un viņi ir ļoti, ļoti, ĻOTI bagāti. Domāju, vai divi ārsti var tik šiki dzīvot? Varbūt dārgas privātklīnikas īpašnieku varētu…bet slimnīcā strādājoši? Viņi sēž golfa kluba restorānā, atzīmējot meitas 18 gadus un , protams, šampanietis ar austerēm.

Centos būt bezkaislīga un meklēt arī ko labu. Sižets var arī ieinteresēt. Vecāki visu uzmanību veltī darbam un savu bērnu audzinājuši grezni tērptu un apgādātu, bet izturas pret savu meitu kā sugas lopiņu, kuram jāved mājās godalgas no izstādēm, bet savu domu viņai nevar būt. Meitenei (Ketlīna viņas vārds) ir savi sapņi, kļūt par modes mākslinieci. Tiktāl viss čiki piki, slāpēts dumpinieciskums utt.

Tad viņa sastopas ar savas dzīves apsēstību, ienesoties viņa ultra šikās un dārgās mašīnas sānos un sākas lielā muļļāšanās.

Grāmatai nav ierastās stāsta konstrucijas, tas ir – ievads, kāpinājums un nobeigums. Viss tiek malts un malts pa apli. Viņi satiekas, dzirksteles šķīst, apakšbikses tiek saplēstas, kaisle, orgasmi, kliegšana….tad kāds pasaka “Eu, tu zini, es viņu redzēju ar meiču vakar tur un tur…” tad sākas kaukšana un zobu griešana. Līdz nākamajam cikla sākumam.

Lasīju citās atsauksmēs, ka grāmata raisījusi dusmas. Man drīzāk nāca smiekli, īpaši, lasot par dizaina tērpiem un kaisles ainām, īpaši jau pie kāpnēm.

Nesaprotu, kāpēc varoņiem jāliek ārzemju vārdi? Kāpēc katram apģērba gabalam, aksesuāram vai somām bija jānosauc iespējami dārgāks dizainera vārds? Vai viņa vispār nevilka mugurā neko, kas nāk no parasta veikala? Ja soma, tad no Louis Voitton, citu jau nē. Neatceros, vai viņai bija Laboutin kurpes. Intereses pēc papētīju,  cik maksā tāda Oscar de la Renta mežģīnu kleita, ko šams saplēsa uz viņas miesām. 4 līdz 5 tūkstoši. Iegaumējiet, ne pašas pelnītie tūkstoši. Apenes viņa arī uzvelk vienu reizi,  jo pie katra zvērīgā seksa vīrietis tās saplēš.

Beigu beigās atnāk saldais happy end un viņi bez jebkādām finanšu grūtībām pārceļas uz Ņujorku un Ketlīna pēc viena gada dizaina skolā prezentē pasaulei savu tērpu kolekciju un gūst pasaules slavu. Seko bildinājums ar melnu akmeni gredzenā un ainu, nospertu no Sex and the City. Noslēgumā – kārtējās saplēstās biksiņas.

 

Kas grāmatā ir labs?

  1. Apbrīnoju autores drosmi un pašapziņu.
  2. Pašas pornogrāfijas ainas ir labi aprakstītas, nepiemīt ne stīvums, ne jēlums. Škrobe gan, ka VISAS intīmās ainas bija vienādas. Rupjš metiens pret sienu un – “es tevi izdrāzīšu tā, kā tu to gribi…” kaisles kliedzieni un sūrstošas visas malas. Gaidīju kaut vienu maigu mīlstības ainu. Bet nebija.

Redzēs, ko uzrakstīts nākamo.

Bet sievietēm patīk. Laikam jau katra sapņojam par bagātu princi, kas ir skaists kā dievs. Tad uz tām rupjībām var pievērt aci.

Ogļu kalna bibliotēka

Joprojām atrodos sava lasīšanas melnā cauruma iekšienē.  Tik traki, kā bija, nav, bet kaut ko jaunu lasīt joprojām sanāk maz. Tomēr tagad ar prieku pateikšu jums, ka esmu atradusi labi, lielisku, brīnišķīgu grāmatu. ĪSTU literatūru.

“Ogļu kalna bibliotēku ” sāku lasīt divu iemeslu dēl.

1) tā ir “Prometeja” grāmata.

2)  kaut kur internetā izlasīju ļoti labu atsauksmi.

oglu-kalna-bibliotekaVāku atšķīru negribīgi, ieskatījos un, dieniņ mīļo, ieniru piecgades labākajā literārajā darbā! Lieliska valoda, labs tulkojums, interesanti un dzīvi varoņi plus tik sarežģīts sižets, ka es labu laiku neko nesapratu, bet tas netraucēja traukties uz priekšu pa tekstu kā medību sunim.

Sižetu pārstāstīt vienkārši NAV IESPĒJAMS! Ir pārdabiskas būtnes, daudz varenu, pārdabisku būtņu. Ir daudz vardarbības (tas mani drusku biedēja). Ir tik sarežģītas intrigas, ka galva kūp.

Bibliotēka ir īsta, bet reti kurš cilvēks gribētu tajā nokļūt. Mācīšanās šajā Bibliotēkā sniedz tādas zināšanas un varu, ka grūti aptvert, bet pati mācīšanās ir pasmags process.  Un, cik beigās sapratu, mācīšanās te dažiem notikusi vairākos līmeņos. Par dievu izmācīties laikam jau arī nevarētu būt viegli.

Grāmatu lasīju ar milzu baudu. Kā autors ko tādu varēja izdomāt?! Nu kā cilvēks var radīt kaut ko tik labu? Pēdējoreiz biju tādā sajūsmā par Lārsona “Millenium” triloģiju. Tik labas grāmatas gadās ļoti reti, to es jums kā grāmatu tārps varu teikt.

Ko es vēl varu teikt? Joziet uz grāmatu bodi un pērciet nost, grāmatas cena ir salīdzinoša zema (vēl viens pluss), vai joziet uz bibliotēku pieteikties rindā. Protams, uz parastu bibliotēku 🙂

 

 

 

TAS. Grāmata. Filmu neskatīšos.

Beidzot! Beidzot arī līdz mums ir atnācis tik ilgi gaidītais “Tas”.  Stīvenu Kingu ik pa laikam lasu jau sen, kad gribas padrebināties. Izlasu un tad drebinos labu laiciņu. Kingam ir talants aprakstīt jebkuru lietu tā, ka auksti sametas un gribas pabāzt galvu zem segas. Jā, jūs var nobiedēt pat veļas rullis. Pārstāstot sižetu – smieklīgi. Lasi – un paliek neomulīgi.

Ieraudzīju “Zvaigznes” mājaslapā, sadaļā “drīzumā” grāmatu “Tas” un lēkāju no prieka, gaidīju un milzu nepacietību un sagaidīju.tas Tātad – ko sola sižets. Amerikas pilsētā Derijā pazūd un iet bojā daudz bērnu. Pilsētiņā valda liels un mistisks ļaunums, kuru pieaugušie pārsvarā neredz un nejūt. Septiņi bērni, kurus apvieno dzīves pabērnu loma, sadraudzējas un, apvienojot spēkus, uzvar ļaunumu…vismaz sakauj uz laiku. Jo pēc 27 gadiem viņiem nākas atgriezties pēdējai cīņai. Apmēram šādu sižetu sola grāmatas anotācija.

Sākot lasīt, blakus nodarbes vēlams atmest. Sižetā ir jāiedziļinās, tas ir saraustīts, stāsta te par pagātni, te par nākotni. Viss sākas ar nu jau ikonisko dzelteno lietus mētelīti un laiviņu. Puisīša dikti žēl.

Tālāk es ar baudu iegremdējos Kinga radītajā atmosfērā. Uz grāmatas vidu jau iegremdējos par daudz, nu gandrīz jau bikses pilnas 😀

Te nevar tā acis laist pāri, lai uztvertu sižetu. Ainas jālasa rūpīgi un jāizbauda.Ļoti pakāpeniski iepazīstamies ar galvenajiem varoņiem, paralēli pieaugušiem un bērnībā. Iepazīstam, ko viņiem ir nodarījis Klauns un dzīve, kā viņi spējuši nepakļauties.

Tālāk baismās ainas kļūst jau drusku pierastas…un beigās pat tik lielam Kinga cienītājam un bailulim kā man kārtēja pūstošu/tekošu/glumu radījumu pakaļdzīšanās tikai izraisīja domu…atkal?

Gaidīju, gaidīju tās episkās cīņas…nu lai vismaz viena būtu šajā grāmatā!!! Bet – nikā. Sēdi uz celma un gaida otru daļu, kura sazin kad iznāks. Filmu skatīties iekšu man nav 😀

Kingam briesmas draud pat no tik neizteiksmīgas lietas kā izlietnes noteka. Dīvaini, ka no tualetes poda neizšāvās gluma roka, lai kādu ierautu savā realitātē 😀

 

 

Game of Thrones un asinsgrēks.

Esmu jau, esmu apsēsts seriāla fans. Pusi seriāla gan neskatījos, jo nevarēju izturēt tik drausmu ļaužu mocīšanu, bet cītīgi sekoju visam līdzi. Jau pirmajās sērijās sapņaini dvesu, ka John Snow un Daenerys būtu jāsaiet kopā, nu viņi būtu ideāls pāris! Protams, pēc Daenerys mīlestības ar (Moon of my life) Khal Drogo un John love ar Igrytt es sapratu, ka esmu dziļi maldījusies un viņiem ir pilnīgi atsevišķi likteņi.

Bet, ko domājies, ļaunais liktenis un laužu pašu muļķība ir novedusi pie tā, ka mans mīļais Džons un karaliene Daenerys (kurš vēl ir īstais karalis, par to viņi gan jau vēl spriedīs) ir kvēlas mīlas reibonī vienā gultā. Un paralēli viņu sen gaidītajai mīlestībai mēs uzzinām ko?! Daenerys ir Džona tēvamāsa!!

Ziniet, viņu gultas ainas no tā kļuva tikai pievilcīgākas.

Kaut kas ar tām Troņu spēlēm tāds ir. Divi karstākie mīlas pārīši ir tīrākais incests – dvīņi Cersei un Jaime un tagad vēl Daenerys ar savu brāļadēlu Džonu. Kas dzīvē šķiet vienkāŗši šaušalīgs un pilnīgi nepieņemams, šajā seriālā ir ne vien normāli, bet arī forši.