Ar zālēm

Pēc gadiem ilgām pūlēm un cīņas es varu izbaudīt savu gandrīz piepildījušos sapni. Sēžu un pa logu uz sniegota meža ainavas fona vēroju sarkankrūtīšus mielojamies vecā ceriņu krūmā. Fantastiski skaista ziema. Lēnītēm kurinu gandrīz savu māju un izbaudu ziemas skaistumu un mieru. Katru rītu unvakaru pateicos augtākajiem spēkiem par to, kas man dots.

Bet šo skaistumu tagad varu baudīt tikai tāpēc, ka esmu padevusies un atkal lietoju izrakstītās zāles. Gandrīz gadu centos iztikt bez tabletēm, dzīvoju jau ar. Bet katru manu enerģijas un dzīvības spēka lāsīti paņēma bezgalīga cīņa ar bailēm un trauksmi. Tā nu tas ir. Tu sēdi un neko fizisku nedari, bet spēka nav vispār. un tu domā, kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc citi var kalnus gāzt, strādāt vairākos darbos, gleznot, audzināt bērnus un gandrīz vai lidot kosmosā, bet man sagādā pūles parastās ikdienas gaitas?

Atbilde kaunīgi vienkārša. Pietika dažas dienas padzert zāles un man ir spēks plosīties virtuvē un pat uzrodas vecie sapņi par radošu darbību. Viss ir tik vienkārši. Nolādiet big pharma, cik gribat, es esmu viņiem milzīgi pateicīga.

Advertisements

Kraukļu meitene

300x0_krauklu_meitene_mazvaksNesen ar mokām izlasīju vēl vienu skandināvu autoru grāmatu, kas teorētiski skaitās detektīvs, bet patiesībā ir murgu murgs. Sižetu būtu grūti atstāstīt. Drausmīgi daudz vardarbības, murgu, ārprāta un ļaunuma.

Autori ar plašu vērienu ietver pie vardarbības un ārprāta līknes Ukrainu, golodomoru un nacistus – visu vienā ķīselī. Kaut arī esmu studējusi vēsturi, tik smalki Ukrainas vēsturi nezinu, lai spriestu, vai romānā atainotās Ukrainas šausmu ainas būtu iespējamas reāli. Tas ir, vai nacisti tur šefoja vienlaikus ar Staļina vadīto genocīdu. Es tik nesaprotu, kā to var sasaistīt ar hermafrodītisku maniaku no Zviedrijas.

Iesākot lasīt grāmatu, es drūmi konstatēju, ka tur notiek drausmīga un ļoti smalki aprakstīta vardarbība pret bēŗniem. Gan ierindas maniaki, gan tēvi, kuri no zīdaiņa vecuma seksuāli izmanto savas meitas, mātēm smalkjūtīgi aizgriežoties. Es te domāju, ka ziemeļu valstis internetā tiek popularizētas kā bēŗnu aizstāves. Bez maz vai, bēŗna iešāvi pa dibenu un jau klāt sociālais dienests vai kas nu tur un bēŗnu atņem. Nekā nebija. Autori kā zviedri taču zina labāk .

Sapratu vienu. Ja tu dzīvo Zviedrijā un tev ir bēŗns, īpaši meitene, tad tev viņa vienmēr jātur pie sevis, vislabāk – piesieta ar striķi vai tamlīdzīgi, jo savādāk viens un divi kāds no entaiem maniakiem viņu pievāks.

Grāmata ir ļoti drūma, nomācoša, visas tās šausmas sarakstītas šāusmināšanās dēļ. Kaut ko tik pretīgu laikam lasīju tikai Amerikāņu psihā.

Varu atzīmēt divas pozitīvas lietas. Izmeklējošā policiste nebija ne alkaholiķe, ne narkomāne. Un Sofijas atbrīvojošā pelde ezerā, atvadoties no pagātnes. Tur kaut kas bija.

Plus meitas lēmums tomēr nenoglināt savu māti.

Ja būtu jāvērtē, to ķieģeli nevienam neieteiktu lasīt. Bet zinu vismaz vienu cilvēku, kam patika. Vina tā arī pateica, “Ui, man patīk par manjakiem!”

Man jau ar patīk, bet ne jau šādi! Hanibals Lakters no Vigo droši vien vemtu.