Atmošanās

Viņgad decembrī saņēmos atrādīt savas kājas flebologiem, kuri no Mauriņa klīnikas laipni  bija ieradušies Jēkabpils poliklīnikā, lai sniegtu konsultācijas un iekāstu mūsu naudiņu. Skrēju uz vizīti pirms darba, dziļi jo dziļi iegrimusi savā darba zirga dzīvē. Es tiešām biju (un lielākoties esmu joprojām) īsts transgenders, jo savu piederību sieviešu dzimumam sen biju aizmirsusi. Tik rukā un velc vezumu.

Tātad sēzu uz beņķīša un gaidu rindā, kad būs mana kārta. Tad!! Tad atveras durvis un ārsts laipni aicina nākamo pacientu. Man trāpīja zibens spēriens, kas izklīdināja mani dziļi ieskāvušo pelēko miglu. KĀDS VĪRIETIS!! Garš, tik skaistām brūnām macīm un tik laipnu smaidu! Un tad mani kā ar aukstu ūdeni aplēja apziņa, ka viņa priekšā būs jāizģērbjas līdz apakšveļai. Domās redzēju savas celulītiskās miesas, ietēŗptas līdz pēdējām nomazgātās biksiņās. Iesaukta kambarī, neko nedzirdēju no ārsta teiktā, kad viņš cītīgi braukāja ar aparātu man pa kājām, jo no kauna kritu vai ģībonī.. No šī šoka stāvokļa paglāba vienīgi operācijas cena 😀

Kad devos uz Rīgu operēties pie ļoti skaisā daktera, jau uzcirtos jaunās biksiņās un sapucējos, kā pratu. Skatījos spogulī un citēju sev Bukovski – tu taču nevari nebūt sieviete.

Tiesa gan, ārsts manas skaistās ūziņas neredzēja, jo uz operāciju bij jādodas papīra ķitelītī un tīkliņveida stringos. Tad sākās spīdzināšana. :))

Advertisements