Spartacus. Gods of the Arena.

Sezona, kas pēc hronoloģijas ir pirmā. Filmēta, jo Spartaka lomas attēlotājs bija smagi slims (un diemžēl tā arī neatgriezās). Sižets atgriežas pagātnē, kad Batiatus vēl bija ierindas lanista un Crixus pat nesapņo kļūt par gladiatoru, bet ir sasvīdis un noaudzis vergs.

Batiatus ļoti alkst pēc lielākiem panākumiem, liek visu uz savu trumpi – čempionu Gannikus. Ak, jā! Vēl vecajā arēnā (kas izskatās kā pavirši sakaustīta aizgalda), Gannikus triumfāli izsoļo uz cīņu un,viņam parādoties, viss sieviešu dzimums izkūst kā šokolādes saldējums. Es arī, kungi un dāmas, es arī 🙂

Batiatus alkās pēc lielākas varas un naudas gatavs upurēt daudz ko, atdodams savu māju un vergus par maukūzi vajadzīgajiem viesiem. Dūšas viņam netrūkst. Brīžiem izskatās, ka viņus pašus viesi nolikuši četrrāpus. Par to likteni, ko viņi piesprieda jaunajai meitenei Dionai, beigās nebija žēl ne Lukrēciju, ne Gaju.

Seriāla valoda ir ļoti piesātināta, vārds “cock” skan nemitīgi un pats orgāns arī gandrīz katru sēriju parādās, nemaz nerunājot par sieviešu plikumiem. Laikam katra seriāla varone ir redzēta kaila.

Cilvēki ir ļoti atbrīvoti fiziskajā plānā, ķermeniska kautrība laikam vispār nepastāv. Batiatus ar draugu Solonies (šajā sezonā vēl draugu) iet, lietišķi spriezdami, pa ceļam piestājot publiskajā atejā. Viens mīž, otrs sēž uz poda un abi brīvi sarunājas.

Skatījos seriālu reizes trīs no vietas, jo pirmajā bija jāredz sižets, bet pēc tam – varēja baudīt gaisotni, valodu un skaistos varoņus. Jaunās arēnas atklāšanas cīņas bija ļoti iespaidīgas. Gannikus parādījās visā savā krāšņumā, un Ašurs – visā savā glumumā. Pārsvarā jau vergi bija cēlas dvēseles, ne uz mirkli nevilcinoties, riskēja ar savām dzīvībām citu dēļ. Romieši – tieši pretēji, savas pakaļas vai zelta dēļ pina intrigu intrigas un grieza viens otram rīkles pušu. Kaut vai epizodē (4. sezona), kad Krassus dēls pajoliņš piedalījās sava drauga nāvessodā. Jebkurš no Spartaka vīriem pats ietu bojā, bet atteiktos darot to, ko gaudodams izdarīja jēlais Tiberius un pēc tam vainoja savu tēvu pie visa. Izvēloties vieglāko atriebību ar cilvēku, kurš nevar pretoties.

Laikam jau visos laikos cilvēki bēgdami bēguši no personīgas brīvības un atbildības par savu dzīvi. Lielākā dala gladiatoru sajūsmināti seko Crixus dzīvē un nāvē. Pats vieglākais ir uzvelt vainu par savu dzīvi kādam citam, cilvēkam vai dievībai. Tomēr, uzņemoties šo nastu pašam, tās smagums pazūd. Man šķiet, tad arī parādās īstā brīvības garša.

Spartacus. War of the damned. Visi saiet sviestā.

Pēdējās sezonas sākums sasaucas ar trešo sezonu. Ja trešās pašā sākumā Spartaks izgriež mazu vienību romiešu,tad šeit viņam ir milzu karaspēks un romiešu pulki bēg. Varoņi atrāda savu jauno izskatu – nezinu, cik funkcionālus, bet ļoti laba izskata ādas apģērbus dažādu siksnu un ļoti izaicinošu biksiņu veidā. Crixus ataudzējis biezu bārdu un garus matus, līdz ar to izskatoties pēc mežoņa. Blondā valkīra Saksa savaņģojusi Gannikus, kurš dzīvo gandrīz monogāmi. Agrona mīlestība ar Nasir joprojām zied kā roze, bet Spartaks dzīvo celibātā

Redzēju interviju, kur seriāla galva teica, ka varētu būt piecas līdz septiņas sezonas, tomēr viss tika saspiests četrās. Varbūt tāpēc visi tik strauji saiet sviestā?

Spartakam ir lielas cilvēku masas, ko pārvaldīt, tie visi ir jāsargā un jābaro. Tāpēc viņš pieņem gudru lēmumu ieņemt pilsētu, lai tās sienu drošībā pārlaistu ziemu. Un te sākas murgs, jo ceturto sezonu bija grūti skatīties. Pilsētu ieņem un Spartaks pirmoreiz redz parastu romiešu nāves. Sievietes un mazi bērni. Līdz šim jau viņi taisīja kapātu gaļu tikai no karavīriem. Pārējiem šāds slaktūzis nesagādā ne mazākās grūtības un te sāk rasties nesaskaņas. Crixus visu sezonu bola baisas acis un šķoba ģīmi, izskatoties jucis un nesmuks, Neivia vispār ir nojūgusies sterva, kura mēģina ielauzt Gannikus galvaskausu ar akmeni. Agrona un Nasir dzīvē kopā ar stilīgo pirātu kapteini Herakleo ienāk sīkais glumiķis Castus. Beigās Agrons sajuks no mīlestības un sāpēm un dosies krist kargājienā uz Romu.

Šajā sezonā Spartaks beidzot sastop sev līdzīgu prātu – Markus Krassus. Tikai Krassus bez viltības ir ļoti daudz naudas un milzīgs karaspēks. Viņam arī ir visvairāk seksa ainu visā seriālā. Ko lai iesāk pret tādu pārspēku? Krassus komandā ir arī it kā viltīgais Cēzars. Viņš iefiltrējas Spartaka pilsētā kā izbēdzis vergs un te nu visi akluma sisti! Cēzars visu redz, visu dzird, pin intrigas, bet to neviens neredz! Lai gan – visi aizņemti ar savām sirds sāpēm un galīgu sajukšanu. Pat Gannikus ciniskajā sirdī mazā un ne visai smukā Sibyl atmodina jūtas, kuras nomira kopā ar Melittu. Castus mēģina copēt Nasir, dižoties pret Agronu un zobus pēc tam nes mājas lupatiņā 😀 Nu vismaz viņa nekaunība un drosme jāatzīmē – izaicināt tādu divmetrīgu skapi kā Agrons kurš katrs nespētu.

Varbūt Spartaks uzvarētu Krassus, ja dunduks Crixus neaizvestu lielu daļu labāko karavīru bezcerīgā karagājienā uz Romu.

Skumjas beigas. Neivias rīcību nesapratu, Crixus agresiju nesapratu un Kores egoistisko atriebību arī nē. Un skatīties uz God of the Arena nāvi…tik necienīgu viņam…turklāt nesakritīgu ar vēsturisko versiju. Neskatījos. Bet, nu, seriāls ir labs, aktieri pārsvarā lieliski un Agrons ar Nasir saprata, ko viņi nozīmē viens otram un aizgāja tālāk dzīvē, Castus kompānijas neapgrūtināti.

Skatoties uz cīņām arēnā un skatītāju gavilēm, redzams, cik tuvu reizēm savienots Erots ar Tanatosu, asinis un kaisle. Labi, ka mums ir kino un sports, lai remdētu savas slāpes un nebūtu jārīko underground gladiatoru cīņas. Lai gan, ko var zināt. Varbūt tādas ir.

Spartacus. Vengeance.

Sezona, trešā pēc skaita, bet pēc hronoloģijas otrā. Skatītājiem ir jāsagremo divu aktieru nomaiņa. Ir jauns Spartaks un Nevia ar jauna. Pie jaunā Spartaka bija grūti pierast, vislaik likās, ka vecais ir aizgājis un atstājis vietā savu jaunāko brāli. Jo kaut kāda līdzība skatienā un acu piemiegšanā viņiem ir. Bet man Spartaks nebija mīļākais tēls un es spēju pieņemt arī jauno. Lai arī vecais bija nesalīdzināmi pārāks. Grūtāk bija ar jauno Neivia. Pirmā bija ļoti skaista, ļoti savā tēlā. Otrā nepatika necik un tā arī neiepatikās, beigu beigās padomāju, ka agresīvajam dundukam Crixus ši piestāv labāk un samierinājos. Ja kāds tomēr ļoti skumst pēc ļoti seksī Neivia, varu pateikt, skatieties Luciferu, tur Mazekeen lomā ir šī pati aktrise. Saprotu visus, kuri neskatījās pēc aktiera nomaiņas. Arī es neskatītos, ja nomainītu Agronu.

Varoņi sezonā piedzīvo lielas pārmaiņas. Cits nomirst, cits atdod sevi idejai, cits satiek savu mūža mīlestību. Neivia pamanās akmeņlauztuvēs izplūkāt uzacis. Sakiet vēl, ka meiča nav izcila!

Spartakam caur citu sāpēm nākas saprast, ka viņa personīgā atriebība nesīs pārāk daudz nāves un ciešanu, tāpēc viņi dodas meklēt Crixus mīļoto Neiviju un paralēli veidot sev armiju, atbrīvojot vergus no verdzības. Spartaks vergiem īpaši nejautā, vai viņi alkst brīvības. Tā viņš piedzīvo atentātu, bet starpgadījuma rezultātā Agrons satiek savu dzīves mīlestību Nasir.

Spartaks vairākas reizes pierāda to, cik viņa prāts ir ass un nestandarta domājošs. To nespēj saprast un novērtēt neviens no romiešiem. (šajā sezonā vēl nē). Var vērot vairākas grandiozas cīņas ainas (pie Vezuva) un īpaši – izbaudīt zobenu cīņu starp Spartaku un Gannikus. Baudīju katru momentu! Gladiators ar 2 zobeniem izskatās nesalīdzināmi labāk, nekā ar vienu zobenu un vairogu, nerunājot nemaz par tīklu un trejžuburi.

Skatoties, sākumā skurinies, vai, kāda vardarbība! Kā viņi var dzīvot, tik smagi, tik sāpīgi, cilvēktiesību nulle, gladiatori cīnās arēnā un zina, ka katru dienu varmirt, vergi arī, katru mīļu brīdi ienāks prātā, nogriezīs tev galvu, neviens i aci nepamirkšķinās. Bet tad kaut kā iegāju tajā gaisotnē. Cilvēkiem nav jānes tā smagā nasta, ko izvēlējies Spartaks – personīgā brīvība un atbildība. Dzīve vienkārši tāda ir. Gladiatori – čempioni vispār ir kā rokzvaigznes, pūlis viņus dievina. Nāve arēnā ir godpilna. Kad Crixus savā pirmajā cīņā uzvarēja un nogalināja Auctus, Barkas mīļoto vīrieti, Barka grima bēdās, bet Crixus neteica neviena slikta vārda. Jo tā bija gladiatoram cienījama un godpilna nāve. Un, kaut arī es nemūžam negribētu būt viņu vietā, jāteic, ka viņi ir brīvi no brīvības. Viņiem netiek iestāstīts,ka viņi ir unikālas sniegpārsliņas ar pienākumi būt “sev pašam”, laimīgam utt.

Ja nav cilvēktiesību, tad seksuālā brīvība tur ir ļoti liela. Jēdziens “seksuālā orientācija” vispār nepastāv. Cilvēki vienkārši ir kopā, seksuāli vai mīlestībā. Kad Agrons noskūpstīja Nasiru, reakcijas no pārējiem bija absolūta nulle. Visiem šķita pilnīhi ikdienišķi, ka vienam no Spartaka ģenerāļiem ir nevis mīļotā,bet gan mīļotais. Cik sapratu, liela daļa fanu iemīlējās pārītī Agron+Nasir. Ko lai saka? Skaistākā mīlestība seriālā… Spartaks pats pārsvarā dzīvoja celibātā, ko līdzsvaroja Gannikus. Gannikus bija laba sirds un viņš savu vīrišķību nežēloja, bet dāvāja to bezgala daudzām sievietēm 🙂

Radās vēl viens super saderīgs pārītis – Raskos ar Šadaru, bet viņu laime un atlikusī dzīve bija pārāk īsa.

Aktieru darbs nebūt nav viegls. Gribas visiem izteikt milzīgu pateicibu un sajūsmu par to, ko viņi dod skatītājiem. Visi, kas rada mākslu, ceru, ka mana pateicība vismaz kaut kādā enerģijas vilnī aiziet pie viņiem.

Es godīgi skatos seriālu Netflixā, kad dzīvoju Rīgā, ļoti bieži gāju uz kino un arīdzan grāmatas pērku 🙂 cenšos paust pateicību ne tikai siltas enerģijas veidā 🙂

Mīļie kukainīši un tārpi.

Ar bērnu lasījām kolorādo vaboles. Mazāka būdama, viņa tās vienkārši ar entuziasmu ņēma ar pliku rociņu un meta bundžā. Šovasar tā vairs nevarēja. Man tika norādīts, ka vajag tīru ūdeni, kur vabolītei peldēties. To sagādāju. Bet vabolīte peldējās neilgu laiku. Vabolīte ir mīļa! To vajadzēja izvilkt no ūdens, paglaudīt un tad aiznest uz šūpolēm pašūpoties.

Tagad mani nabaga kāposti krituši par upuri balto taureņu kāpuriem. Arī tie ir mīļi! Viņi ēd lapiņu un tie mazākie ir bēbīši, vajag samīļot, bet saudzīgi! Nu, ko lai te saka. Ja abstrahējas no domas, ka tie apēd manus lolotos kāpostus, eņģeliski skaisto taureņu lidināšanos virs dārza var baudīt kā izsmalcinātu skaistumu.

Neatceros, vai man bērnībā vaboles arī bija tik mīļas. Man no tām it kā vienmēr ir bijis pabail. Bet te bērns ņem rokās jebkuru kustoni, samī un nes ārā, pie mammas vai bebīšiem, kā nu kuru. Visa dzīva radībiņa…

Seriāls “Spartacus”

Tā nu es izlienu no sava melnā cauruma pastāstīt par seriālu, kas mani ir apsēdis. Izrādās, sievietei nepietiek ar bēbi un dārzu. Ziemā nolēmām pamēģināt Netflixu, izrādījās ļoti labs lēmums. Skaties daudz daudz filmas un seriālus par 12 eur mēnesī. Pie vienām sāpēm esmu spiesta atsvaidzināt savas ļoti padzisušās angļu valodas zināšanas, jo tur viss, proties, ir angliski.

pie Spartaka. Iesākām skatīties ar vīru, bet visā drīzumā ar izsmieklu pārtraucu, jo izskatījās pēc pavirši nospiestas “300 spartiešu” stilistikas, tas ir, ļoti daudz palēninājuma skatu un arī Spartaka (tai brīdī viņu sauc citādi, bet visa seriāla laikā es viņa īsto vārdu tā arī neuzzināju) mūža mīlestība man likās par varēm pielīdzināta Leonīda sievai. Tu gan nekad nezini, kur tevi novedīs dzīve, jo pēc laiciņa es uzdūros parādībai, ko fani dēvē par Nagron un viņu dēļ atsāku skatīties šo nu jau brīnišķīgo un aizraujošo seriālu. Jāpiebilst, ka aizraujošākās seriāla nianses ir jau pieminētais Nagron un Gannikus. Bet – par visu pēc kārtas.

Brīdinu, ka te būs neobjektīvs skats un slavas dziesmas, kā arī KALNIEM SPOILERU. “Spartacus” man tik ļoti patīk, ka veltīšu aprakstu atsevišķi katrai sezonai.

Tātad pirmā. “Spartacus. Blood and sands”

Sākums priekš manis ļoti neinteresants. Spartaks ar savas cilts vīriem savienībā ar Romas bruņotajiem spēkiem dodas uzbrukumā mežoņu ciltīm. Dažādu sadursmju rezultātā Spartaks kļūst par Romas ienaidnieku, sievu zaudējot verdzībā un pats ir nolemts nāvei. Viņam jākrīt arēnā, gūstot publisku un kaunpilnu nāvessodu. Yet viņa enerģija un naids ir tik stipri, ka viņš viens pats tiek galā ar četriem good Solonies gladiatoriem un paliek dzīvs. Tā arī nonāk no nāvessoda laukuma Batiatus namā, lai tiktu apmācīts kā gladiators. Jāatzīstas, sāku skatīties no sērijas, kur parādās Agrons, tikai pēc tam iepazīstoties ar Spartaku un atzīstot viņu galvenā varoņa cienīgu. Zema, enerģijā vibrējoša balss, acis domīgi piemiegtas. Tiešām harismātisks tēls, un tā atsāku visu no pirmās sērijas. Skatīt apaugušus trāķiešus, vēl vairāk apaugušus getae (nez, kas tie būtu mūsu valodā) un kaujas sniegā, lēni ripojošas galvas utt.

Var just, ka seriāla veidotāji ļoti centušies un mīlējuši savu darbu. Valoda ir senlaicīgi angliska, tīri bauda klausīties, tiek lietoti Romas laiku nosaukumi. Aktieri iejutušies savās lomās, ka vai dzīvo tajās. Gan Batiatus ar sievu, gan Spartaks, gladiatori un vergi. Šajā sezonā varam iepazīties un Spartaku un redzēt viņa tapšanu par to personību, kas viņš bija. Teikšu, kā ir, vēsturiskā atbilstība mani nemaz neuztrauc un vēsturiskie seriāli ne visai interesē. Te bija forši vērot viņu sadzīvi, baudīt kostīmus, attiecības. Var novērot cilvēku pilnīgu atraisītību attiecībā uz ķermeniskām lietām. Uz cilvēkiem bauda skatīties. Skaistas verdzenes staigā niecīgās kleitiņās, gladiatori – super seksī treniņu vai kaujas kostīmos. Spartaka parādes kostīms vien ko vērts. Var novērot arī ļoti daudz cīņas ainu, kur bagātīgi šķaida tomātu biezeni un lido rokas, kājas, galvas un iekšas.

Bez Spartaka ir daudz interesantu varoņu. Pozitīvos spēkus pārstāv pats Spartaks, viņa cēlais ienaidnieks Crixus (jau te viņš sāk izrādīt iezīmes, ka ir agresīvs dunduks), draugs Varro, cēlais Doctore – gladiatoru pārraugs un skolotājs. Barka, kuru man ļoti žēl (viņa aiziešanu pārtinu, jo nespēju noskatīties), kā arī skaistules Mira un Neivia. Un, protams, uzradās mans mīļākais seriāla varonis Agron from lands east of the Rhine ar savu brāli Duro. Divi kaušļi, skaisti vīrieši, bet būtībā sirds cilvēki. Smaids sejā garantēts.

Arī ļauno spēku fronte bagātīgi pārstāvēta. Pirmkārt, drusku patizlais Glabers, viņs sieva Ilitija, skaista blondīne, viena no šņācošā čūsku kamola, ko dēvē par romiešu augstdzimuši dāmu sabiedrību. Vēl, protams, gladiatoru nama īpašnieks Batiatus ar sievu Lukrēciju. Džeks alkst iegūt bagātību un tikt pie politiskas ietekmes, kā dēļ dara visu iespējamo un neiespējamo, griežot rīkles un vajadzīgajā laikā pazemīgi bučojot augstākajiem zem astes. Tik pat labi tie augstākie pēc laiciņa var attapties bez galvas. Tik un tā uz pārējo romiešu fona Batiatus ar sievu šķiet labi cilvēki. Viņi mīl viens otru un tāpat vien, prieka pēc, nevienu nemoka. Ļaundaru sarakstā neiztikt bez glumā mūdža Ašura. Ja ne viņa intrigas, Barka un Pietros būtu dzīvi un laimīgi, bet sacelšanās varbūt arī naizdotos, jo bez viņa intrigām arī Crixus nepievienotos Spartakam. Jā, nekad nevar saprast, kur mūsu lielās un mazās izvēles novedīs.

Nabaga Spartaks sezonā piedzīvo daudz sāpju, zaudējot mīloto sievieti (my wife man jau otrajā sezonā reāli sēdēja aknās), īstu draugu (tas gan bija sāpīgi, pārtinu to momentu) un beigu beigās guva brīvību apziņā, ka viņam vairs nav, ko zaudēt. Vispārējais slaktiņš beigās bija augstākā mērā elegants (nu varbūt ne tik ļoti, bet emocionāls gan, nebija žēl neviena romieša, arī tas sīkais kverplis, kuru Aurēlija padarīja par kapātu gaļu).

Pamanīju arī to, ka romieši, vismaz vīrieši, visi bija sīki, blāvi un nesmuki. Toties gladiatori un meitenes verdzenes, ohoho!

Kad visi romieši izkauti, uz turpinājumu jāpagaida, jo aktieris bija slims un tāpēc tika uzfilmēta otrā sezona, kura rādīja pagātni, Criksus tapšanu par čempionu un dziedāja slavas dziesmas seksa dievam Gannikus.

Attēls no interneta dzīlēm.