Mīļie kukainīši un tārpi.

Ar bērnu lasījām kolorādo vaboles. Mazāka būdama, viņa tās vienkārši ar entuziasmu ņēma ar pliku rociņu un meta bundžā. Šovasar tā vairs nevarēja. Man tika norādīts, ka vajag tīru ūdeni, kur vabolītei peldēties. To sagādāju. Bet vabolīte peldējās neilgu laiku. Vabolīte ir mīļa! To vajadzēja izvilkt no ūdens, paglaudīt un tad aiznest uz šūpolēm pašūpoties.

Tagad mani nabaga kāposti krituši par upuri balto taureņu kāpuriem. Arī tie ir mīļi! Viņi ēd lapiņu un tie mazākie ir bēbīši, vajag samīļot, bet saudzīgi! Nu, ko lai te saka. Ja abstrahējas no domas, ka tie apēd manus lolotos kāpostus, eņģeliski skaisto taureņu lidināšanos virs dārza var baudīt kā izsmalcinātu skaistumu.

Neatceros, vai man bērnībā vaboles arī bija tik mīļas. Man no tām it kā vienmēr ir bijis pabail. Bet te bērns ņem rokās jebkuru kustoni, samī un nes ārā, pie mammas vai bebīšiem, kā nu kuru. Visa dzīva radībiņa…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s