Spartacus. Gods of the Arena.

Sezona, kas pēc hronoloģijas ir pirmā. Filmēta, jo Spartaka lomas attēlotājs bija smagi slims (un diemžēl tā arī neatgriezās). Sižets atgriežas pagātnē, kad Batiatus vēl bija ierindas lanista un Crixus pat nesapņo kļūt par gladiatoru, bet ir sasvīdis un noaudzis vergs.

Batiatus ļoti alkst pēc lielākiem panākumiem, liek visu uz savu trumpi – čempionu Gannikus. Ak, jā! Vēl vecajā arēnā (kas izskatās kā pavirši sakaustīta aizgalda), Gannikus triumfāli izsoļo uz cīņu un,viņam parādoties, viss sieviešu dzimums izkūst kā šokolādes saldējums. Es arī, kungi un dāmas, es arī 🙂

Batiatus alkās pēc lielākas varas un naudas gatavs upurēt daudz ko, atdodams savu māju un vergus par maukūzi vajadzīgajiem viesiem. Dūšas viņam netrūkst. Brīžiem izskatās, ka viņus pašus viesi nolikuši četrrāpus. Par to likteni, ko viņi piesprieda jaunajai meitenei Dionai, beigās nebija žēl ne Lukrēciju, ne Gaju.

Seriāla valoda ir ļoti piesātināta, vārds “cock” skan nemitīgi un pats orgāns arī gandrīz katru sēriju parādās, nemaz nerunājot par sieviešu plikumiem. Laikam katra seriāla varone ir redzēta kaila.

Cilvēki ir ļoti atbrīvoti fiziskajā plānā, ķermeniska kautrība laikam vispār nepastāv. Batiatus ar draugu Solonies (šajā sezonā vēl draugu) iet, lietišķi spriezdami, pa ceļam piestājot publiskajā atejā. Viens mīž, otrs sēž uz poda un abi brīvi sarunājas.

Skatījos seriālu reizes trīs no vietas, jo pirmajā bija jāredz sižets, bet pēc tam – varēja baudīt gaisotni, valodu un skaistos varoņus. Jaunās arēnas atklāšanas cīņas bija ļoti iespaidīgas. Gannikus parādījās visā savā krāšņumā, un Ašurs – visā savā glumumā. Pārsvarā jau vergi bija cēlas dvēseles, ne uz mirkli nevilcinoties, riskēja ar savām dzīvībām citu dēļ. Romieši – tieši pretēji, savas pakaļas vai zelta dēļ pina intrigu intrigas un grieza viens otram rīkles pušu. Kaut vai epizodē (4. sezona), kad Krassus dēls pajoliņš piedalījās sava drauga nāvessodā. Jebkurš no Spartaka vīriem pats ietu bojā, bet atteiktos darot to, ko gaudodams izdarīja jēlais Tiberius un pēc tam vainoja savu tēvu pie visa. Izvēloties vieglāko atriebību ar cilvēku, kurš nevar pretoties.

Laikam jau visos laikos cilvēki bēgdami bēguši no personīgas brīvības un atbildības par savu dzīvi. Lielākā dala gladiatoru sajūsmināti seko Crixus dzīvē un nāvē. Pats vieglākais ir uzvelt vainu par savu dzīvi kādam citam, cilvēkam vai dievībai. Tomēr, uzņemoties šo nastu pašam, tās smagums pazūd. Man šķiet, tad arī parādās īstā brīvības garša.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s