Kara suņi. Adrians Čajkovskis.

Vai vispār par fantastiku.

Pirms kāda laiciņa lasīju sev jauna autora grāmatu “Laika bērni”. Autors panāca neiespējamo – es sāku just līdzi zirnekļiem un tos uztvert kā pilnvērtīgus romāna varous. Otra nereālā lieta, ko panāca šī grāmata – mums ar vīru bija ilga un saturīga saruna par to, ka ir cilvēks un cilvēcība. Ja divi darbā noskrējušies cilvēki spēj tik ilgi sarunāties ne par bērniem, darbu un – ko ēdīsim, tas brašs sasniegums. Laika bērni man ļoti, ļoti patika. Stāsts par pienākušo pasaules galu, par milzu kosmosa kuģi, kurā palikušie cilvēki kosmosā meklē sev jaunas mājas. Par (manuprāt) jukušu zinātnieci, kura mazā čauliņā dreifē ap planētu un galvenie stāsta varoņi – zirnekļi! Man pusi grāmatas gribējās pāršķirt kukaiņu lapas, bet es tās lasīju, klusībā brēcot uz cilvēkiem – močī viņus! Bet pirmajā kontaktā močīja cilvēkus. Visā grāmatā redzama komunikācijas nozīme. Cilvēks un zirnekļi kādu laiku nodzīvoja blakus viens otram, abi būdami saprātīgas būtnes, bet nespējot to saprast un jebkā sarunāties savā starpā. Beigās tomēr pieradu un uztvēru Fabiānu un kompāniju ar draudzību. Nesapratu vai palaidu garām vienu lietu – vīruss bija paredzēts mērkaķiem, kāpēc tad tas palika pie zirnekļiem, nevis siltasiņu būtnēm? Grāmata ir fantastiska, tāpēc, redzot “Kara suņus”, ņēmu ciet arī to.

Un kas mums te ir? Visādā ziņā “Laika bērni” man patika vairāk, varbūt dēļ tā vienkāršā iemesla, ka tur varoņi kaut 50 proc cilvēki. Bet arī “Kara suņus” lasīju ar aizrautību. Izjust simpātijas pret varoņiem bija pagrūti, jo man no viņiem būtu bail, ja es viņus satiktu. Rekss, Pūķis, Bites un Peciņa ir kompānija, no kuras visiem būtu pilnas bikses. Viņi ir mākslīgi izveidotas radības, kuru sākotnējā forma ir dzīvnieki, bet tagad viņi ir…kādi?Cilvēciski? Saprātīgi? Autors atkal pacel ļoti svarīgus filosofiskus, ētiskus un juridiskus jautājumus. Ko nozīmē – cilvēks? Ko -saprāts un personība? Vai mākslīgi radītam saprātam ir tiesības uz eksistenci un juridisku personas statusu? Cik mēs esam spējīgi pieņemt citādo? Nu ļoti citādo? Un man tā kā žēl Reksa un pārējo, bet man tā kā arī drusku piekrišana visiem tiem, kuri brēca – iznīciniet viņus!

Fantastikas žanrs allaž ir cilājis ļoti smagus filozofijas jautājumus. Varbūt šis žanrs ļauj lielāku brīvību tādām tēmām? Tāpēc mani vienmēr ir pārsteigusi daudzu cilvēku nievājošā attieksme pret fantastiku. Varbūt to ietekmējusi “Krēslas” un tai sekojošo viegli romantisko un pajēlo vampīru-vilkaču sēriju virkne? Strādājot grāmatu veikalā, esmu novērojusi, ka pietiek cilvēkam izdzirdēt vārdu – fantastika – un sejā sastingst pilnībā noraidoša izteiksme. Tā kā tie ir mani mīļākie plauktiņi, tad to nekā navaru saprast un man bēdīgi.

Kaut kad būtu jāsaņemas un jāuzraksta par Slepkabotu (autore Marta Velsa). Ja no “Kara suņiem”palika bišķi drūma sirds, Slepkabots atnāca kā mīļš draugs un glābējs – aizraujošs un smieklīgs. Un galveno varoni tu iemīli uzreiz. Vienīgā bēda -grāmatas ir drausmīgi plānas, ļoti gribas vēl.