“Rīta Zvaigzne”. Un ķeskas šķīst.

rita-zvaigzneJēj! Izlasīju triloģijas par Derovu, sarkano dumpinieku, trešo daļu. Brīdinu, ka tālākajā tekstā spoileru būs papilnam.

Tātad, atceramies, ka iepriekšējā daļā Derovs nokļuva no savas uzvaras pa taisno lielos sū… Ar eksprespastu viņam tika piegādāta kaste ar paša Areja galvu, draugi kā kurais, daži pagalam, daži nodevuši un iešāvuši mugurā. Pašu ved pie valdnieces Lunas, lai veiktu vivisekciju. Tomēr vivisekcija nenotiek. Pēc ilgstoša posma, ko Derovs pavada tumšā caurumā, viņš pamostas pliks, smirdīgs un izkāmējis uz galda Šakāļa viesībās.

Trešā daļa var sākties. Var nogalināt revolūcijas vadoņus, bet ne revolūciju! Pēc laiciņa Derovs ir uzčinīts kā jauns un pārgalvīgās cīņās parāda Zeltiem, kur vēži ziemo. Par grandiozajiem kauju aprakstiem man vecā vaina, miegu ciet (toties “Vilnā” varēju ar interesi lasīt, kā varoņi dienām ilgi kāpj pa kāpnēm uz leju un augšu :)). Bet bija liels prieks konstatēt, ka autors tomēr spēj  aizraut un ieinteresēt. Ļoti interesanti bija lasīt par Obsidiānu zemi un brīnīties, ka Zeltiem pietika pacietības tā krāmēties – teraformēt ainavu, grebt visādus mošķus, lai maldinātu jauno civilizāciju. Vai tiešām pie tādām zināšanām nevarēja vienkārši ielikt smadzenēs čipiņu? (Šis jautājums mani mocīja pie visām trim daļām).

Par pašu autoru rodas sajūta, ka džigits savos sižetos kā aptieķnieks svēris un pilinājis varoņu raksturus un sižetus. Ne tā – no sirds, bet gan, kas vēl vajadzīgs, lai cilvēki pavilktos. Pavilkos jau ar! Bet varoņi tādi…tādi…kā teikt, izdomāti. Parasti ļoti pārdzīvoju par varoņu nāvi. Un Ragnārs ar Sevro bija iemīļotākie varoņi, šoreiz tik pasmīnēju, jo zināju, ka autors viņus nomušīs.  Būtu varējis novākt koč Mustangu, es neteiktu ne pieci. Vēl gaidīju, kad novāks Telemanu klanu, bet viņus tikai drusku apdauzīja 🙂

Par beigu sižetu autoram cepuri nost! Visam ticēju, pēc tam sajūsminājos.

Bez jautājumiem par čipiņiem es tik domāju par vienu lietu – tāda vara cilvēkiem, nāves tuksnešus pārvērš auglīgās zemēs, veido un dod dzīvību daždažādiem briesmogiem un nāriņām, bet sievietēm joprojām jādzemdē pa vecam, stundām ilgi mokoties? Kam tāds progress ir vajadzīgs? Jā, bet varbūt tā tikai tāda Zeltu tradīcija, viņi jau mīlēja savējos paretināt, lai būtu dabīgāk.

Visādā ziņā triloģija ļoti interesanta un prasmīgi uzrakstīta, silti varu ieteikt izklaides nolūkos. Ļoti gaidu filmu un ceru, ka tā nebūs tāda izkastrēta kā “Jupiter Ascending”. Vakar pirms miega ilgi domāju,  kurus aktierus varētu likt galvenajās lomās. Kaut kā grūti sanāk, līdz šim tā dzīvi iztēlojos Oktāvijas au Lunas lomā Keitu Vinsletu. Bet tādu perversi pievilcīgu mūdzi kā Šakāli nevaru i iedomāties, kur nu vēl pārējos.

P.S. Atsevišķs paldies blogerim Andrim, kurš ar saviem “Izklausies redzēts” apskatiem un “Pusķēniņa” recenziju izvilka mani no antilasīšanas komas 🙂

 

Advertisements

Akūts un ass ķermeniski piemeklēts lasīšanas VETO.

Jau pāris mēnešus ar mani notiek nepieredzēta parādība. Vai nu caurvējā esmu stāvējis (ha ha) vai arī Melnais caurums ir iesūcis…Nevaru un nevaru lasīt. Lai kādu grāmatu paņemtu un atšķirtu, atver vienu lappusi, otru, pašķir bišķi tālāk un vienkārši NEVARI lasīt tālāk. Ņēmu detektīvus, ņēmu drāmas, skumjas ziepju operas, romantiskas ziepju operas, pēdējā cerībā pat seksa grāmatiņas (visādus After utt) un nekā…nekā. Kā cilvēkam, kas visu mūžu uz grāmatām dzīvojis, sapratīsiet, ka tas ir pašausmīgs konstatējums.

Pēc tam atklājās, ka es nespēju vairs palasīt arī visus dienišķos blogus, kurus diendienā skatījos. Attaisi wordpress rīderi…pārlaid acis jaunajiem rakstiem….un ar steigu ver ciet, jo tev ir slikti.

Jē! Paliku stāvam tuksnesī kā cilvēks, kurš spēj lasīt tikai šo to vecu un zināmu plus vēl (ak, mūžīgs skaistums un daile!) trulos komentārus delfos un kasjauns.

Jebšu, sēžot pie galda vai citās intīmākās vietās, man vajag rokās grāmatu. Un ņēmu savas 30reizpārlasītās, vecās Anšlava Eglīša “Omartija kundzi”, “Nav tak dzimtene” un tik lasīju atkal pa3 reiz pēc kārtas.

Vai kādreiz atjaunosies mana iepriekšējā dzīve? Cik ilgi turpināsies šis mans sindroms?

Daļējs uzlabojums ir! Atnesu mājās jaunāko grāmatiņu par Eberhoferu Franci un to var, jā, var. Līdz pusei pat sagrauzu.

 

 

 

 

Svētki manā ielā!

Ļaudis! Es beidzot esmu sagaidījusi! “Amerikāņu dievi” būs safilmēti kā seriāls! Jau var palūrēt treilerīti. Ļoti daudzsološu. Ēnas lomā skaistulis no “The 100” (tēloja Linkolnu).

Laiks gan nav pateikts precīzi, 2017. un ar to pietiks. Gaidīšu, gaidīšu un gaidīšu. Ļoti mīlu Nīlu Geimenu.

Kopsavilkums aiz vasaras

Gauži īsā, mainīgā vasara pagājuse. Kur tā iedzirkstījās? Vai iemiesoju dzīvē savus izsapņotos momentus? Vai attīstījos kā cilvēks? Vai jutos laimīga vismaz dažas no šīs vasaras dienām?

Atceros laimīgāko šīs vasaras dienu un, būtībā, vienu no laimīgākajām savā dzīvē. Laikam bija maijs. Mēs ar Pečuku vienas mājās. Valda saule, siltums, maigs vējš un smaržas. Visapkārt tik zaļš, ziedošs un skaists, ka vai sāp no visa lieliskuma. Mēs ar mazo čubināmies pie puķu dobes, es ravēju un lieku nezāles kastē, mazā atkal rūpīgi strādā, pa vienai lasot ārā no tās. Skatījos uz savu lielisko, skaisto meitiņu un visa mana būtība bija pilna laimes, mīlestības un gaišuma. Būt par mammu reizēm ir lielākā laime un skaistums dzīvē.

Protams, nākamā diena līdzsvaram bija viena no draņķīgākajām. Riebīga un zemiska konfliktsituācija ar  mīļajiem kaimiņiem, par ko sīkāk i stāstīt negribas, bet…kaut kā tās kopā sagadījās.

Bet vispār…vasaras mirkļi. Lepnums par sadīgušajiem dārzenīšiem manā dārziņā, pirmā zemene (Dievs debesīs, cik tā bij laba!), maniakāls gājiens pirmajās baravikās (o, jā!)…un tagad jau karsta tēja + puņķi. Rudens klāt.20160819_134941

Ceturtdiena. Atvilgstu

Izrādās, rakstnieks manī vēl ir dzīvs un šis blogs nav izlaidis garu. Kā saulē izkaltusi ķirzaka, kas tomēr tikusi pie ūdens un pakāpeniski atgriežas dzīvē, arī es pa bišķim esmu izkārpījusēs no liela, melna melnā cauruma. Sveiki onlainā!! 😀

Nekas traks pa vasaru nav noticies, vienīgi izgāzos ar savu dāržini :D. Pavasarī tik rāvu vaļā sēt jukumjukumis dārzeņus ar puķēm un ravējot žēloju katru kliņģerītes vai dilles stiebriņu, kas bija brīvi sasējies. Rezultātā džungļos un lietū sapuja mani nabaga sīpoliņi. Un es vēl tā lepojos ar to, ka man aug šalotes sīpoli! Nespēju turēt izravētu pat savu kabatlakatiņa izmēru dārziņu, tāpēc stingri apņemos  uzsākt permanento dārzkopību. Tur nevajagot ne ravēt, ne laistīt. Tik sākumā jāpieliek pūles, veidojot dobītes. Toties nevajag ne art, ne rakt, ne frēzēt!!

Būtībā varu jums pateikt sen zināmo patiesību, ka nevar sieviete būt tikai mamma, jātur sevī dzīvs arī radošs cilvēks un sieviete, savādāk būs kirdik! Bet reizēm tas ir ahūni grūti. Un vienkāršāk šķiet sevi aprakt…jeb ļaut izkalst kā ķirzakai saulē 😀

Justies dzīvai ir brīnišķīgi!

Visas mammas, turās!

03.07.16.

Skatos feisbukā citu cilvēku dzīves un redzu, ka visi dodas atpūsties uz Franciju, Dubaiju, tepat uz Ventspili vai uz Kualalumpuru ķert Zivis. Man lielākais piedzīvojums jau kuro laiku ir apmeklēt Jēkabpils rimčiku vai baudīt vietējo eksotiku uz Variešu veikalu (tur ir pat bāriņs!!!). Jūtos tik sapelējusi un izsmelta, ka negribējās i publicēt savas dienišķās pārdomas.

Jāsaka –  Dieviņ mīļo, glāb no skaudības!! Jo redzu citas jaunās mammas publicējam tajā pašā feisbukā apgarotas, skaistas fotogrāfijas, iečekojamies izklaides vietās un restorānos, un degu savas niecības apziņā. Mums ar Pečuku dienišķā izklaide ir doties uz dārzu, abām ravēt, tēlot mazus ekskavatoriņus utt. Kaut kurā brīdī tev kaut kā ir par daudz. Vai par maz.

 

Krēms “Putna piens”

Pa vidu dārzkopības un bērnu audzināšanas priekiem pamanījos tomēr izmēģināt vienu jaunu un ļoti kārdinošu recepti. Rezultāts – fantastisks!

Recepte ņemta no Jūlijas Visockas recepšu lapas. Tur ir torte, bet man nebija dukas vēl ķēpāties ap biskvītu, pagatavoju to, ko gribējās. Fantastisko krēmu.

Recepte (es no visa ņemu apmēram pusi, jo gatavojām pusporciju)

Sastāvdaļas: 1 bundža  vārītais iebiezinātais piens ar cukuru, 100 g mīksta sviesta,200 g skābais krējums, 20 grami želatīna un 5 olu baltumi.

Recepte ļoti vienkārša. Mums sanāca gatavot komandā – gandrīz visu darīja vīrs, es sēdēju uz grīdas ar mazo un komandēju parādi, jo mazajai bija ieslēdzies mamminators.

Tātad, kā gatavojas. Traukā samaisa vārīto pilnpienu ar mīkstu sviestu. Es sākumā mīcīju ar dakšiņu, pēc tam ar miksera rauga mīklai domātajiem āķīšiem. Kad šī masa kompakti savienota un gluda, pievieno skābo krējumu, atkal sakuļ.

Želatīnam uzlej aukstu ūdeni un kārtīgi uzbriedina. Karstumā izkausē. Vīrs lika to pašu bļodiņu uz elektriskā riņķa un nelielā karstumā sildīja, līdz izkusa. Izkusušajam želatīnam pievieno karoti gatavā krēma un samaisa.

Atsevišķā bļodā saputo olu baltumus.

Želatīnu iekuļ krēmā (nu jācenšas jau vienmērīgi izmaisīt), kā pēdējos iecilā olu baltumus. Iecilāt nozīmē apmēram uzmanīgi iemaisīt, lai nepazūd čaganums 🙂

Uz nakti liek ledusskapī. Izņem no vēsuma stundu pirms pasniegšanas, jo krēms istabas temperatūrā paliek čagans un gaisīgs. Milzum ņammīgs! 🙂

Bildes gan nava, jo viss tapa noēsts, pirms kāds iedomājās izdarīt “čik čik” 😀

Ēģiptes dievi. Filma

egipt.Beidzot, beidzot noskatījos ļoti gaidīto filmu “Gods of Egypt“!!  Pēdējā laikā gadās, ka iespaidīgs treileris slēpj sevī garlaicīgu sū…, tāpēc filmu skatījos ar bažām. Bailes neattaisnojās, jo filma bija ļoti laba! Sižets bija gana sapiņķēts un drusciņ grūti paredzams, jebšu – notika negaidītas lietas, daudz brīnišķīgu skatu plus vēl Džeimijs Lanisters goda vietā Hora lomā.

Kas tur īsti notiek? Tie, kas dievina “Dejotāju tumsā” vai “Spoku suni” utt, var mierīgi neskatīties, bet, ja skatās, mani lai nevaino 😀

Tātad, filma ir par ļoti senu Ēģiptes vēsturi. Dievi valda pār šo seno, skaisto un cildeno zemi, kuras dzīvības avots ir Nīla. Visu dzīvo un pasaules kārtību sargā visuvarenais Ra, bet zemi valda Ozīriss, kurš vēlas nodot savu varu dēla Hora rokās. Protams, nekas neiet tā, kā plānots. Tuksneša dievam Setam tuksnesis ir reāli noriebies un viņš ar brutālu varas pielietojumu novāc savu brāli, pakļauj pārējos dievus un cilvēkus, pakļaujot sev Ēģipti un sapņojot pievākt visu pasauli, Mirušo valstību ieskaitot. Hors tiek cauri ar to, ka zaudē savas acis un līdz ar tām lielāko daļu sava spēka. Protams, viņam būs jācīnās, lai atgūtu savu spēku, kļūtu valdnieka goda  cienīgs un, protams, lai mums būtu izklaide :).

Protams, protams, filmā ir daži kaitinoši momenti, bet tā ir brīnišķi skaista, dieviem ir fantastiski kostīmi, pārvēršanās spējas un asiņu vietā tek zelts. Ļoti daudz iespaidīgu un skaistu skatu, par ko es filmai daudz daudz ko esmu gatava piedot. (Jaunākajam “Pīteram Penam” gan NĒĒĒ!!).

Hors ir simpātisks, galvenie varoņi – cilvēki – arī ciešami. Parāda ievadu pēcnāves dzīvē. Tur, kur bija jāliek uz svariem sirds, lai to svērtu salīdzinājumā ar spalviņu, visu vadīja tādas sapujušas mūmijas ar kroņiem galvā. Tad nu gan viņiem garlaicīga dzīve! Būtībā, būt par visuvareno Ra arī neizskatījās super jautri. Sets viņa dzīvē ienesa vismaz drusku action. 😀

Labi, es te drusku paspoiloju, bet jums iesaku paskatīties filmu! Jo lielāks un kvalitatīvāks ekrāns, jo labāk. Šī filma ir jāizbauda!

“Burvji”. Grāmata, ekranizācija un drāma.

burvjiTikai tagad dabūju “Prometeja” izdotos Leva Grosmana “Burvjus”. Vienu vidu grāmata figurēja visos blogos, man šķita, ka to lasa visi un tie visi arī ir milzīgā sajūsmā.

Ja kāds nav lasījis – galveno varoni sauc Kventins, viņš ir gudrs, bet vientuļš un depresīvs jaunietis, kurš nule beigs vidusskolu un stāsies augstskolā. Visa viņa dzīve ir gājusi, sapņojot par burvju zemi Filoriju no bērnu grāmatu sērijas un cerot uz brīnumu. Grāmatas sākumā sajutu sevī lielu radniecību ar Kventinu. Ja tas, ko viņam tur apraksta, ir depresija, tad arī man tāda ir bijusi un arī es bieži nesu līdzi “savu personisko mazo ziemu”. Brīnumi notiek, Kventins nokļūst burvju skolā Breikbilā, viņš ilgi nespēj noticēt, ka maģija eksistē un viņš nav jucis.  Burvestības tiek apgūtas piecos kursos un ir gana sarežģītas, jāzina dažādas valodas un jāveic sarežģītas pirkstu kustību kombinācijas.

Man sanāca tā, ka pirmo dabūju noskatīties seriālu “Magicians”, visu pirmo sezonu un tikai tagad izlasīju oriģinālo stāstu. Ko lai saka (nesitiet mani!! :)), man seriāls patika vairāk un esmu priecīga, ka varoņus iepazinu ekrānā un tikai tad grāmatā.  Nezin kāpēc šī grāmata ir ļoti, ļoti gara. Varbūt ar maģijas palīdzību “Prometejs” ir sastūķējis “Vieda vīra baiļu”  izmēra ķieģeli trīsreiz plānākā grāmatiņā. 🙂

Protams, grāmata kā māksliniecisks teksts ir daudz augstvērtīgāka par seriālu. Grāmata ir ļoti nopietna un smaga. Tā liek domāt, parādot jaunu pieeju fantāzijas literatūrai. Savas garum garās pārdomas varu sakoncentrēt vienā teikumā – grāmata runā par to, kā būtu, ja maģija mums būtu pa īstam, ja jaunieši nokļūtu burvju karalistē pa īstam. Kventina un  viņa draugu dzīve pēc Breikbilas absolvēšanas ir izmisīga un bezmērķīga. Viņiem viss ir,  viņus neviens nekontrolē un neierobežo, un vismaz pats Kventins nekad dzīvē nav bijis tik nelaimīgs. Viņu eksistence nav jēgpilna un nozīmīga. Man rādās, bez maģijas un varenības, tā bieži ir mūsu bērnu problēma. Bērnam viss ir, drošība un komforts, bet trūkst savas nozīmības apzināšanās, trūkst jēgpilnas darbošanās. Kad biju maza, mums bija jāstrādā gan dārzā, gan ar lopiem, tas viss bija akūti svarīgs, lai nodrošinātu iztiku. Protams, bija milzu slinkums un vēlēšanās aizšmaukt no darbiem, bet uzreiz bija zināma darba lielā nozīme. Nozīmīguma apzināšanās tad arī trūkst gan grāmatas jauniešiem, gan palielākiem bērniem, ja vien pie tā nav piestrādājuši vecāki.

Seriāls savukārt padarīts par labu, skaistu izklaides materiālu (paldies viņiem par to!).

P.S. Un man bija iespēja pateikt “Mūsu laikos tā nebija! ”  🙂

Jauna latviešu rakstniece :) Ārzemēs.

sandra. Pagājušā gada decembrī vācu izdevniecība Telescope izdeva latviešu meitenes Sandras Kobusch romānu “Er hat mich umgebracht” jeb latviski “Viņš mani nogalināja”. Jau Latvijā ir grūti atrast izdevēju savam darbam, bet Vācijā, kur gadā iziet apmēram 95 000 grāmatu, tas liekas gandrīz neiespējami, bet ir noticis!!

Tā kā jaunā rakstniece ir mana māsa un es ļoti emocionāli un aktīvi piedalījos romāna slīpēšanā un ilgajos ceļos līdz izdevējam (caur asinīm un asarām, dārgie draugi, caur asinīm un asarām), tad beidzot nolēmu paust savu prieku blogā. 🙂

Man pašai vācu valoda ir tik “augstā” līmenī, ka varu palūgt ēst vai dzert, un miglaini izprast rakstītu tekstu, tāpēc nīgri jāatzīst, ka māsas romānu (nopirku caur Amazon) vārgi burtoju, turot uz ceļiem milzīgu vārdnīcu. No vienas puses, sižetu zinu no galvas, no otras – gribas taču izlasīt pa īstam!

Ja kāds blogeris lasīt vāciski pieprot labāk un ir iecienījis detektīvus, trilleru žanru (ar mistikas piedevu), laipni lūgts pieteikties un saņemt savā īpašumā grāmatu (apmaiņā pret godīgu atsauksmi 🙂 )