Kara suņi. Adrians Čajkovskis.

Vai vispār par fantastiku.

Pirms kāda laiciņa lasīju sev jauna autora grāmatu “Laika bērni”. Autors panāca neiespējamo – es sāku just līdzi zirnekļiem un tos uztvert kā pilnvērtīgus romāna varous. Otra nereālā lieta, ko panāca šī grāmata – mums ar vīru bija ilga un saturīga saruna par to, ka ir cilvēks un cilvēcība. Ja divi darbā noskrējušies cilvēki spēj tik ilgi sarunāties ne par bērniem, darbu un – ko ēdīsim, tas brašs sasniegums. Laika bērni man ļoti, ļoti patika. Stāsts par pienākušo pasaules galu, par milzu kosmosa kuģi, kurā palikušie cilvēki kosmosā meklē sev jaunas mājas. Par (manuprāt) jukušu zinātnieci, kura mazā čauliņā dreifē ap planētu un galvenie stāsta varoņi – zirnekļi! Man pusi grāmatas gribējās pāršķirt kukaiņu lapas, bet es tās lasīju, klusībā brēcot uz cilvēkiem – močī viņus! Bet pirmajā kontaktā močīja cilvēkus. Visā grāmatā redzama komunikācijas nozīme. Cilvēks un zirnekļi kādu laiku nodzīvoja blakus viens otram, abi būdami saprātīgas būtnes, bet nespējot to saprast un jebkā sarunāties savā starpā. Beigās tomēr pieradu un uztvēru Fabiānu un kompāniju ar draudzību. Nesapratu vai palaidu garām vienu lietu – vīruss bija paredzēts mērkaķiem, kāpēc tad tas palika pie zirnekļiem, nevis siltasiņu būtnēm? Grāmata ir fantastiska, tāpēc, redzot “Kara suņus”, ņēmu ciet arī to.

Un kas mums te ir? Visādā ziņā “Laika bērni” man patika vairāk, varbūt dēļ tā vienkāršā iemesla, ka tur varoņi kaut 50 proc cilvēki. Bet arī “Kara suņus” lasīju ar aizrautību. Izjust simpātijas pret varoņiem bija pagrūti, jo man no viņiem būtu bail, ja es viņus satiktu. Rekss, Pūķis, Bites un Peciņa ir kompānija, no kuras visiem būtu pilnas bikses. Viņi ir mākslīgi izveidotas radības, kuru sākotnējā forma ir dzīvnieki, bet tagad viņi ir…kādi?Cilvēciski? Saprātīgi? Autors atkal pacel ļoti svarīgus filosofiskus, ētiskus un juridiskus jautājumus. Ko nozīmē – cilvēks? Ko -saprāts un personība? Vai mākslīgi radītam saprātam ir tiesības uz eksistenci un juridisku personas statusu? Cik mēs esam spējīgi pieņemt citādo? Nu ļoti citādo? Un man tā kā žēl Reksa un pārējo, bet man tā kā arī drusku piekrišana visiem tiem, kuri brēca – iznīciniet viņus!

Fantastikas žanrs allaž ir cilājis ļoti smagus filozofijas jautājumus. Varbūt šis žanrs ļauj lielāku brīvību tādām tēmām? Tāpēc mani vienmēr ir pārsteigusi daudzu cilvēku nievājošā attieksme pret fantastiku. Varbūt to ietekmējusi “Krēslas” un tai sekojošo viegli romantisko un pajēlo vampīru-vilkaču sēriju virkne? Strādājot grāmatu veikalā, esmu novērojusi, ka pietiek cilvēkam izdzirdēt vārdu – fantastika – un sejā sastingst pilnībā noraidoša izteiksme. Tā kā tie ir mani mīļākie plauktiņi, tad to nekā navaru saprast un man bēdīgi.

Kaut kad būtu jāsaņemas un jāuzraksta par Slepkabotu (autore Marta Velsa). Ja no “Kara suņiem”palika bišķi drūma sirds, Slepkabots atnāca kā mīļš draugs un glābējs – aizraujošs un smieklīgs. Un galveno varoni tu iemīli uzreiz. Vienīgā bēda -grāmatas ir drausmīgi plānas, ļoti gribas vēl.

Spartacus. Gods of the Arena.

Sezona, kas pēc hronoloģijas ir pirmā. Filmēta, jo Spartaka lomas attēlotājs bija smagi slims (un diemžēl tā arī neatgriezās). Sižets atgriežas pagātnē, kad Batiatus vēl bija ierindas lanista un Crixus pat nesapņo kļūt par gladiatoru, bet ir sasvīdis un noaudzis vergs.

Batiatus ļoti alkst pēc lielākiem panākumiem, liek visu uz savu trumpi – čempionu Gannikus. Ak, jā! Vēl vecajā arēnā (kas izskatās kā pavirši sakaustīta aizgalda), Gannikus triumfāli izsoļo uz cīņu un,viņam parādoties, viss sieviešu dzimums izkūst kā šokolādes saldējums. Es arī, kungi un dāmas, es arī 🙂

Batiatus alkās pēc lielākas varas un naudas gatavs upurēt daudz ko, atdodams savu māju un vergus par maukūzi vajadzīgajiem viesiem. Dūšas viņam netrūkst. Brīžiem izskatās, ka viņus pašus viesi nolikuši četrrāpus. Par to likteni, ko viņi piesprieda jaunajai meitenei Dionai, beigās nebija žēl ne Lukrēciju, ne Gaju.

Seriāla valoda ir ļoti piesātināta, vārds “cock” skan nemitīgi un pats orgāns arī gandrīz katru sēriju parādās, nemaz nerunājot par sieviešu plikumiem. Laikam katra seriāla varone ir redzēta kaila.

Cilvēki ir ļoti atbrīvoti fiziskajā plānā, ķermeniska kautrība laikam vispār nepastāv. Batiatus ar draugu Solonies (šajā sezonā vēl draugu) iet, lietišķi spriezdami, pa ceļam piestājot publiskajā atejā. Viens mīž, otrs sēž uz poda un abi brīvi sarunājas.

Skatījos seriālu reizes trīs no vietas, jo pirmajā bija jāredz sižets, bet pēc tam – varēja baudīt gaisotni, valodu un skaistos varoņus. Jaunās arēnas atklāšanas cīņas bija ļoti iespaidīgas. Gannikus parādījās visā savā krāšņumā, un Ašurs – visā savā glumumā. Pārsvarā jau vergi bija cēlas dvēseles, ne uz mirkli nevilcinoties, riskēja ar savām dzīvībām citu dēļ. Romieši – tieši pretēji, savas pakaļas vai zelta dēļ pina intrigu intrigas un grieza viens otram rīkles pušu. Kaut vai epizodē (4. sezona), kad Krassus dēls pajoliņš piedalījās sava drauga nāvessodā. Jebkurš no Spartaka vīriem pats ietu bojā, bet atteiktos darot to, ko gaudodams izdarīja jēlais Tiberius un pēc tam vainoja savu tēvu pie visa. Izvēloties vieglāko atriebību ar cilvēku, kurš nevar pretoties.

Laikam jau visos laikos cilvēki bēgdami bēguši no personīgas brīvības un atbildības par savu dzīvi. Lielākā dala gladiatoru sajūsmināti seko Crixus dzīvē un nāvē. Pats vieglākais ir uzvelt vainu par savu dzīvi kādam citam, cilvēkam vai dievībai. Tomēr, uzņemoties šo nastu pašam, tās smagums pazūd. Man šķiet, tad arī parādās īstā brīvības garša.

Spartacus. War of the damned. Visi saiet sviestā.

Pēdējās sezonas sākums sasaucas ar trešo sezonu. Ja trešās pašā sākumā Spartaks izgriež mazu vienību romiešu,tad šeit viņam ir milzu karaspēks un romiešu pulki bēg. Varoņi atrāda savu jauno izskatu – nezinu, cik funkcionālus, bet ļoti laba izskata ādas apģērbus dažādu siksnu un ļoti izaicinošu biksiņu veidā. Crixus ataudzējis biezu bārdu un garus matus, līdz ar to izskatoties pēc mežoņa. Blondā valkīra Saksa savaņģojusi Gannikus, kurš dzīvo gandrīz monogāmi. Agrona mīlestība ar Nasir joprojām zied kā roze, bet Spartaks dzīvo celibātā

Redzēju interviju, kur seriāla galva teica, ka varētu būt piecas līdz septiņas sezonas, tomēr viss tika saspiests četrās. Varbūt tāpēc visi tik strauji saiet sviestā?

Spartakam ir lielas cilvēku masas, ko pārvaldīt, tie visi ir jāsargā un jābaro. Tāpēc viņš pieņem gudru lēmumu ieņemt pilsētu, lai tās sienu drošībā pārlaistu ziemu. Un te sākas murgs, jo ceturto sezonu bija grūti skatīties. Pilsētu ieņem un Spartaks pirmoreiz redz parastu romiešu nāves. Sievietes un mazi bērni. Līdz šim jau viņi taisīja kapātu gaļu tikai no karavīriem. Pārējiem šāds slaktūzis nesagādā ne mazākās grūtības un te sāk rasties nesaskaņas. Crixus visu sezonu bola baisas acis un šķoba ģīmi, izskatoties jucis un nesmuks, Neivia vispār ir nojūgusies sterva, kura mēģina ielauzt Gannikus galvaskausu ar akmeni. Agrona un Nasir dzīvē kopā ar stilīgo pirātu kapteini Herakleo ienāk sīkais glumiķis Castus. Beigās Agrons sajuks no mīlestības un sāpēm un dosies krist kargājienā uz Romu.

Šajā sezonā Spartaks beidzot sastop sev līdzīgu prātu – Markus Krassus. Tikai Krassus bez viltības ir ļoti daudz naudas un milzīgs karaspēks. Viņam arī ir visvairāk seksa ainu visā seriālā. Ko lai iesāk pret tādu pārspēku? Krassus komandā ir arī it kā viltīgais Cēzars. Viņš iefiltrējas Spartaka pilsētā kā izbēdzis vergs un te nu visi akluma sisti! Cēzars visu redz, visu dzird, pin intrigas, bet to neviens neredz! Lai gan – visi aizņemti ar savām sirds sāpēm un galīgu sajukšanu. Pat Gannikus ciniskajā sirdī mazā un ne visai smukā Sibyl atmodina jūtas, kuras nomira kopā ar Melittu. Castus mēģina copēt Nasir, dižoties pret Agronu un zobus pēc tam nes mājas lupatiņā 😀 Nu vismaz viņa nekaunība un drosme jāatzīmē – izaicināt tādu divmetrīgu skapi kā Agrons kurš katrs nespētu.

Varbūt Spartaks uzvarētu Krassus, ja dunduks Crixus neaizvestu lielu daļu labāko karavīru bezcerīgā karagājienā uz Romu.

Skumjas beigas. Neivias rīcību nesapratu, Crixus agresiju nesapratu un Kores egoistisko atriebību arī nē. Un skatīties uz God of the Arena nāvi…tik necienīgu viņam…turklāt nesakritīgu ar vēsturisko versiju. Neskatījos. Bet, nu, seriāls ir labs, aktieri pārsvarā lieliski un Agrons ar Nasir saprata, ko viņi nozīmē viens otram un aizgāja tālāk dzīvē, Castus kompānijas neapgrūtināti.

Skatoties uz cīņām arēnā un skatītāju gavilēm, redzams, cik tuvu reizēm savienots Erots ar Tanatosu, asinis un kaisle. Labi, ka mums ir kino un sports, lai remdētu savas slāpes un nebūtu jārīko underground gladiatoru cīņas. Lai gan, ko var zināt. Varbūt tādas ir.

Mana dāržine

Šodien pa drausmīgu vēju sastādīju savus ciešuļus – paprikas stādiņus un samulčēju nabagus ar pļauto zāli. Tomēr koronas krīze ir iedevusi pa zobiem gan garīgajā plānā, gan izdarījusi belzienu pa muķi. Un tas, ka es varu iziet parušināties pa savu dārzu, ir glābiņš un atpestīšana. Ir, protams,svarīgi, ka tu tur audzē pārtikas resursus, bet būtiskākais, ko man dod dārzs, ir dvēseles veldze un ieeja pasaulē, kura ir tikai mana. Ja ziemā skaudīgi lūrēju uz citu cilvēku ceļojumu instagramiem, tagad man gribas tiem tikai uzšķaudīt, jo nekā labāka par manu kaktu nav! 🙂 Varu sēt haotiski dārzeņus ar puķēm un izmēģināt permakultūras metodes (kuras strādā!), par kurām kaimiņiene agronome izbrīnā sarauc uzacis.

Es savukārt raucu uzacis par citu cilvēku nolūkiem un attieksmi pret savu dzīves un dārza vietu. Facebook lasu dārza grupā – kas tas par augu un kā to iznīdēt? Kas tas par kukaini/tārpu/citu radību un kā to iznīdēt? Un atbildēs – actara, decis un cita smagā artilērija, ko pēc likuma drīkst lietot tikai zemnieki ar attiecīgu izglītību. Kāpēc?

Uzaugu laukos, dārzs mums deva iztiku un bija būtiski svarīgs izdzīvošanai, ne košumam. Bet…viss bija dziļā un pilnīgi neapzinātā respektā pret dabu. Ja ābolā bija tārps, tad tas tur vienkārši bija. Pret spradžiem bēŗa pelnus, kāpurus no kāpostiem lasījām mēs, bērnu bars ar rokām. Kolorādo vaboles arī. Ja lauka bija nezāles, ravējām. Nevienam i prāta nenāca pagalmā ziedošās pienenes durt ārā vai indēt. Jā, daļu ražas apēda kaitēkļi, bet tas vienkārši tā bija un viss.

Padzīvojot pilsētā, dvēsele degtin dega tikt uz zemēm. Un es arī tiku pie sava dārza. Ļoti lēni un neapzināti esmu aizgājusi pie permanentās dārzkopības. Tas ir, izveidot visu savu zemes gabalu kā vienotu, dzīvu, skaistu dārzu, kurā nav vajadzības cīnīties, ravēt, art un postīt. Pagaidām tikai sāku, bet pats process ir bauda. Īpaši šajā pavasarī gribas nostāties basām kājām  vai vnk nogulties zemē un just, kā mana dvēsele sadzen saknītes.

Aprīlis un plastilīns

20200417_173539Pavasarī nav viegli. Esi nocieties, ziema un aukstums apriebušies, bezgalīgi gribas ātrāk mesties ārā, kaut bišķi kādu sēkliņu iekaisīt zemē un redzēt izdīgstam. Šis pavasaris vēl izceļas ar to, ka jātup mājās un kaut kā jātiek galā ar bērnu izklaidēšanu. Es gan jau arī pirms tam tupēju mājās, jo gripas sezonas laikā, gaidot bēbi, apkārt īpaši neplātījos.

Tātad – pie tēmas. Meklēju internetā recepti, kā pagatavot plastilīnu mājās.Ar pirmo reizi nošāvu greizi, jo iztērēju daudz sāls un miltu, bet sanāca kļecka, kas traki koda rokās un nācās izmest.

Bet otrā recepte! O, jā! Ar prieku padalīšos. Pirmsākumu receptūru atradu fb, bet bišķi nācās to apgreidot. Pamatrecepte – 50 ml ūdens izšķīdina 1 ēd sāls un iemaisa 4 ēdk miltu. Kā mēs darījām – 50 ml labi silta ūdens izšķīdina 1 ēdk sāls un apm puskarotīti guaša krāsu, tādu toni, kādu vēlaties. Iemaisa 2 ēdk miltu un apmēram 1 ēdk augu eļļas, samaisa un pārējos miltus apmēram 2 ēdk. Samīcam un rezultātā sanāk mīksts, košs plastilīns, kā pirktais, dārgais.  Ļoti, ļoti patīkami mīcīt, izmaksas mazas un bēŗns priecīgs! Mēs ar mazo esam kritušas azartā, taisam tik jaunus toņus.

Ja glabāsiet noslēgtā traukā, ilgi kalpos. Mana dāma bija atstājusi uz palodzes un bišķi apkalta. Drusku samērcēju, pažļurdzināju pa rokām un samīcījās atkal normāls.

Par vīrusu un pašizolāciju neko nerakstīšu, jo par to jau tāpat visos pakšos sēc. Vienīgais- cik labi, ka tas viss notiek pavasarī. Vieglāk pārciest.  Bet tagad iešu apēst kādu biezpiena pončiku, jo jāuztur taču riepa formā.

 

Ar zālēm

Pēc gadiem ilgām pūlēm un cīņas es varu izbaudīt savu gandrīz piepildījušos sapni. Sēžu un pa logu uz sniegota meža ainavas fona vēroju sarkankrūtīšus mielojamies vecā ceriņu krūmā. Fantastiski skaista ziema. Lēnītēm kurinu gandrīz savu māju un izbaudu ziemas skaistumu un mieru. Katru rītu unvakaru pateicos augtākajiem spēkiem par to, kas man dots.

Bet šo skaistumu tagad varu baudīt tikai tāpēc, ka esmu padevusies un atkal lietoju izrakstītās zāles. Gandrīz gadu centos iztikt bez tabletēm, dzīvoju jau ar. Bet katru manu enerģijas un dzīvības spēka lāsīti paņēma bezgalīga cīņa ar bailēm un trauksmi. Tā nu tas ir. Tu sēdi un neko fizisku nedari, bet spēka nav vispār. un tu domā, kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc citi var kalnus gāzt, strādāt vairākos darbos, gleznot, audzināt bērnus un gandrīz vai lidot kosmosā, bet man sagādā pūles parastās ikdienas gaitas?

Atbilde kaunīgi vienkārša. Pietika dažas dienas padzert zāles un man ir spēks plosīties virtuvē un pat uzrodas vecie sapņi par radošu darbību. Viss ir tik vienkārši. Nolādiet big pharma, cik gribat, es esmu viņiem milzīgi pateicīga.

Kraukļu meitene

300x0_krauklu_meitene_mazvaksNesen ar mokām izlasīju vēl vienu skandināvu autoru grāmatu, kas teorētiski skaitās detektīvs, bet patiesībā ir murgu murgs. Sižetu būtu grūti atstāstīt. Drausmīgi daudz vardarbības, murgu, ārprāta un ļaunuma.

Autori ar plašu vērienu ietver pie vardarbības un ārprāta līknes Ukrainu, golodomoru un nacistus – visu vienā ķīselī. Kaut arī esmu studējusi vēsturi, tik smalki Ukrainas vēsturi nezinu, lai spriestu, vai romānā atainotās Ukrainas šausmu ainas būtu iespējamas reāli. Tas ir, vai nacisti tur šefoja vienlaikus ar Staļina vadīto genocīdu. Es tik nesaprotu, kā to var sasaistīt ar hermafrodītisku maniaku no Zviedrijas.

Iesākot lasīt grāmatu, es drūmi konstatēju, ka tur notiek drausmīga un ļoti smalki aprakstīta vardarbība pret bēŗniem. Gan ierindas maniaki, gan tēvi, kuri no zīdaiņa vecuma seksuāli izmanto savas meitas, mātēm smalkjūtīgi aizgriežoties. Es te domāju, ka ziemeļu valstis internetā tiek popularizētas kā bēŗnu aizstāves. Bez maz vai, bēŗna iešāvi pa dibenu un jau klāt sociālais dienests vai kas nu tur un bēŗnu atņem. Nekā nebija. Autori kā zviedri taču zina labāk .

Sapratu vienu. Ja tu dzīvo Zviedrijā un tev ir bēŗns, īpaši meitene, tad tev viņa vienmēr jātur pie sevis, vislabāk – piesieta ar striķi vai tamlīdzīgi, jo savādāk viens un divi kāds no entaiem maniakiem viņu pievāks.

Grāmata ir ļoti drūma, nomācoša, visas tās šausmas sarakstītas šāusmināšanās dēļ. Kaut ko tik pretīgu laikam lasīju tikai Amerikāņu psihā.

Varu atzīmēt divas pozitīvas lietas. Izmeklējošā policiste nebija ne alkaholiķe, ne narkomāne. Un Sofijas atbrīvojošā pelde ezerā, atvadoties no pagātnes. Tur kaut kas bija.

Plus meitas lēmums tomēr nenoglināt savu māti.

Ja būtu jāvērtē, to ķieģeli nevienam neieteiktu lasīt. Bet zinu vismaz vienu cilvēku, kam patika. Vina tā arī pateica, “Ui, man patīk par manjakiem!”

Man jau ar patīk, bet ne jau šādi! Hanibals Lakters no Vigo droši vien vemtu.

Vecā gada vakarā

20181225_104435Kamēr vieniem šīs ir kilometru garas brīvdienas, citi rukā. Arī es šodien godīgi atstrādāju savas pēdējās darba stundas šajā gadā. Brīžiem gan gribējās kliegt “Ko, jūs, cilvēki, te joprojām staigājat!?” vai arī darīt kaut ko idiotisku, piemēram, kvakšķinot lēkāt vai stulbi dejot veikaļa vidū. Bet es apvaldījos 🙂 Galu galā, mums ir tik daudz jauku pircēju 🙂 izejot no darbavietas, ieniru steidzīgā cilvēku pūlī un kļuvu par tā daļu, Izšpacierēju Rimi, nododot savus zero weistera centienus un piegrābājos visādu plasmasu, lai sapirktos svētku galdam. Tauta grāba pārtiku un šampanieti ne pa jokam, stiepjot lielas kules. Es ar izniru no rimčika, stiepjot mazu kulīti. Apvaldīju nogurumu, novēlēju palicējiem jauki sagaidīt un pa tumsu braucu mājās. Taisīsim burgerus un kā nu bez rosola 🙂

Kaut arī ir besis un gribas tikai iegāzties gultā, es svinēšu, pagriezīšu muguru melnajam caurumam. Atcerēšos to, ko panācu šajā vecajā gadā – pārcēlos uz gandrīz savu māju un profesionāli biju spiesta ļoti augt. Es būt gandarīts.

Iedegšu sveci, pacelšu kafijas krūzi, lai dzīve iet uz augšu.

Laimīgi! 🙂

Meklēt grāmatu, kuras nav

Rosos gar plauktiem. Mūsu pastāvīgais pircējs pēta akcijas galdu un jautā – kur ir Grāmata, kuras nav? Es saku – viņas nav. “Grāmata, kuras nav” par akcijas cenu ir izpirkta.

Labs sanāca dialogs.

Grāmata no zemletes

Šodien man darbā pienāk klāt tantuks, pieliecas un sazvērinieciski čukst – Es dzirdēju, ka jūs vienu grāmatu tirgojat tikai zem letes.

Es ļoti ieintriģēti jautāju – kādu tad?! Izrādās, ir domāta “Vara”, kuru ir sarakstījis kāds  mistiš Indriķis Latvietis un kas ir it kā viscaur par Latvijas politiku un sazvērestībām. Dieniņās! Tantiņa pārliecinājās, ka grāmata godīgi stāv visiem pieejama uz jaunumu galda, bet es tiku pie kārtējā stāsta, ar ko pasmīdināt radus un draugus. 🙂