“Visuma vērpēji”. Artūrs Bērziņš

Paņēmu arī es izlasīt jauno latviešu fantastikas pārstāvi “Visuma vērpēji”.visumaverp Pirms ķerties pie grāmatas, izlasīju arī pieejamos aprakstus, no kuriem uzzināju, ka autors būtībā ir mākslinieks, jebšu pārstāv mākslas vizuālo pusi un rakstniecībā trenējies nav. No aprakstiem  arī uzzināju, ka darbs pārstāvot tā saukto weird fiction un – kas tas vispār tāds ir.

Tātad – par grāmatu. Fantastikas žanrs man ir bijis mīļš no sākta gala. Tik pat svarīgi man ir arī, lai valoda būtu laba, lai sižets interesants un lai notikumi ir ticami. Ja sižets te bija interesants un valoda ok, tad ar notikumu ticamību  un sižeta slīpēšanu autoram bijis pašvaki.

Sižets īsumā. Karlīna nupat kārto sesiju, kad uz ielas pie viņas pienāk puisis, kurš sāk uztraukti stāstīt, ka viņas vārds nemaz nav Karlīna un ka visa viņas dzīve ir vieni vienīgi māņi, jo viņai ir izskalotas smadzenes un savu īsto pagātni viņa neatceras. Meitene, protams, viņam netic un uzskata par tērētu, bet tas netraucē viņai ļauties piedzīvojumu garam un braukt ar čali pa tumšiem pakšiem un līst pazemes caurumos pamestu rūpnīcu korpusā. Kā jau mēs visi nojaušam, puisis nav tērēts un Karlīna attopas ierauta Visuma nozīmes cīņā par pastāvēšanu.

Grāmata viennozīmīgi nav klasiska piedzīvojumu literatūras pārstāve. Brīžiem rodas sajūta, ka redzu autoru, kurš ķiķinādams pieraksta sižetu un piefiksē vienu trakāku un/vai nejēdzīgāku ideju pēc otras. (Konstebls kilograms, piemēram)

Kādi būtu plusi? Lielākais pluss viennozīmīgi ir vāks. Tas ir ļooti skaists un iespaidīgs. Patika arī autora fantāzijas lidojums un apraksti. Snaudošā Visuma Būtne, kuras matos mīt mūsu realitātes, izdevās izcili. Pilnīgi redzēju spilgtās, skaistās vai riebīgās ainas acu priekšā.

Tagad garāk par mīnusiem. Un mīnuss laikam ir viens, bet ļoti Liels un Trekns. Autors ir izdomājis sižetu un idejas, kuras vēlējies iepīt sižetā un pierakstījis. Un bez īpašas slīpēšanas un pārlabošanas atzinis to par labu esam. Vairākās vietās sižets pavirši sapīts un neticams. Es varu noticēt un grāmatā pieņemt jebko, pat, ja uzrakstītu, ka augstākās būtnes visumā patiesībā ir lenteņi, bet es nekad nenoticēšu tik neadekvātai cilvēku rīcībai kā “Visuma vērpējos”. Nu neticu, ka cilvēks ar knapu knapu cerību izdzīvot stāvēs un spriedīs par filozofijas niansēm vai stāstīs visiem, ka ir ekshibicionists un var staigāt pliks, ja abiem ar sievu grūtnieci kāds draud izsūkt smadzenes. Jā, es sapratu, ka autors dikti gribēja ielikt sižetā arī dziļi filozofiskas līnijas un ņirdzīgi ironiskus spriedumus par cilvēku masām, bet…bet… tas tomēr ir jādara ticamāk.

Varu palepoties, ka man ģimenē arī ir rakstnieks – māsa gatavo izdošanai otru grāmatu. Un katru grāmatu viņa slīpē un pārlabo, pārrakstot vairākas reizes un rūpējoties par katru detaļu. Šeit es tādu autora atdevi un rūpes par savu darbu nejutu. Kaut kad agrāk arī pati jutu dzinuli Rakstīt. Radās spilgtas idejas vai forši momenti, ko pierakstīju un tālāk čiks vien bij, jo rakstīt grāmatu ir liels un smags darbs.

Par šo grāmatu kāda mana kolēģe ar atzinību teiktu “šizo”. Lai gan pirms gadiem lasītais Margaritas Perveņeckas “Gaetāno krematoss” ir daudz vairāk weird.

 

 

 

Advertisements

Sāku pildīt savas jaunā gada apņemšanās!

 

20170102_173225

Tikmēr errojos, ka nauda kaut kur pazūd, bet prieka no tā nav, kamēr trijos naktī pieņēmu lēmumu, ka sagādāšu pati sev svētku dāvanas. Nopirkšu tās grāmatas, ko sev liedzu, jo ŽĒL TAČU NAUDAS!! Pažēlo naudu un tad skābi smaidi, kad tās jau ir out of stock.

Tāpēc otrajā janvārī sagrābu savu naudas zutni un gāju uz Zvaigznes grāmatnīcu pirkt visus Geimenus, kas tur būs. Veikalā sāka reibt galva – atlaižu plaukti tur pilni ar visu ko ĻOTI LABU. Sapirkos vienreiz, aizgāju mājās un pēc brīža teciņus laidos otrajā tūrē. Un visu šo kaudzi ar grāmatām nopirku par nepilniem 45 eiro!! Mamma šokēti jautāja, cik tad ilgi es šo kravu lasīšu, bet es tak visas šīs jau esmu lasījusi. Neesmu tik bagāta, lai pirktu nelasītas grāmatas.

Kad tikšu tuvāk civilzācijai, iešu vēlreiz ķemmēt grāmatnīcu.

Tā ja, ļaudis! Ēdienu jūs apēdīsiet, drēbes novalkāsies un tiks izmestas. Bet grāmatas varēs lasīt, vēl pensijā esot!

 

Grinčs

Svētki klāt. Būtu jāpriecājas un jāizbauda. Kaut kā nesanāk. Ieilgusi pubertātes krīze, kas peldoši pārgājusi pusmūža krīzē un pa virsu kā bagātīgs garnējums uz  kūkas – pēcdzemdību depresija.

Ko gribas darīt? Ietīties segā, ieliet sev krietnu krūzi karstvīna un ieslēgt visu garo Aliens sēriju.

Ko es daru? Sakožu zobus, publikā smaidu, sagādāju nepieciešamākās dāvanas (sev, protams, ne. Mammām jau nepienākas!!), beržu māju utt. Vakar līdz diviem naktī cīnījos ar mazo, paralēli meistarojot skudrupūznīšus kā ciemakukuli svētku pusdienās pie vīra radiem. Jēs!!

Šodien mazā sagādāja mazu svētku dāvanu, visu rīta cēlienu brēcot un galu galā iemiegot. Sapakoju vīru un vecāko puiku + skudrupūznīšus prom pie radiem un palikām ar mazo guļavu mājās.

Izslēdzu džingl bells un ierubīju Simpsonus visā viņu ciniskajā krāšņumā.

Vismaz kaut kas.

Je jē!! Priecīgus jums arī! 🙂

Karaļa Staha baismā karadraudze.

stahsSen atpakaļ lasīju baltkrievu rakstnieka Vladimira Karatkēviča baisīgo un interesanto grāmatu par karaļa Staha baismo karadraudzi. Grāmata izdota pasen, 1985. gadā un tagad parastā grāmatnīcā jūs to ar uguni nesameklēsiet.

Es savu nopirku jaukajā Jāņa Rozes antikvariātā uz Blaumaņa ielas (nav, nav vairs šī jaukā veikaliņa!!).

Par pašu grāmatu. Galvenais varonis Andrejs Belareckis ir etnogrāfs, folklorists laikā, kad sievietes vēl valkāja greznus tērpus un nebija elektrības. Andrejs meklē un pieraksta senas tautas teiksmas, leģendas un tamlīdzīgu folkloru, cenšoties saglabāt tautas mantojumu.

Senu leģendu meklējumos vīrietis ieklīst tālumtālā Baltkrievijas nomalē, kur tiek laipni uzņemts Dūksta Egļu muižā pie Janousku dzimtas pēdējās atvases, Nadzejas Ramanaunas Janouskas. Nadzejas mantotā pils ir vecum veca, skaista, bet arī baismīgi nolaista, tumša un drūma vieta sena, vientulīga, milzīga parka vidū. Ap pils parku plešas milzīgi purvāji un rudens tumsa.

Atmosfēra rādīta diezgan pabaisa un protams, ka lasītājs gaida spokus, rēgus un kādus tik vēl ne mošķus. Pats Andrejs spokus negaida, jo viņiem netic. Laika gaitā izrādās, ka šī vieta ir nolādēta, Janousku senčiem veicot drausmīgu nodevību. Nabaga Nadzeja, kura ir nomākta un trausla meitene, tomēr ir drosmīga un gudra būtne, un Andrejs Belareckis nespēj atstāt meiteni rēgu un ļaundaru varā. Folklorists nolemj izdibināt, kas par dīvainībām risinās šajā apvidū.

Autora valoda ir ļoti laba, tāda drusku vecmodīga, bet tas lieliski piestāv un palīdz radīt atmosfēru, no kuras man “asinis stinga dzīslās” (citēju grāmatu). Arī tulka darbs, manuprāt, ir ļoti, ļoti labs. Lasīt bija interesanti, ļoti dzīvoju līdzi varoņiem, bija daudz pārsteigumu.

Vienīgais, ko, tagad pārlasot, pamanīju, tur ir šķiru cīņas un revolūcijas momenti, bet to laidu gar ausīm.

1979. gadā pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma – blāvs, miegains murgs, kuru neiesaku skatīties. Ek, ja tagad Bebkmambetovs ņemtos filmēt Karadraudzi!!Tā tik būtu filmiņa!

 

“Rīta Zvaigzne”. Un ķeskas šķīst.

rita-zvaigzneJēj! Izlasīju triloģijas par Derovu, sarkano dumpinieku, trešo daļu. Brīdinu, ka tālākajā tekstā spoileru būs papilnam.

Tātad, atceramies, ka iepriekšējā daļā Derovs nokļuva no savas uzvaras pa taisno lielos sū… Ar eksprespastu viņam tika piegādāta kaste ar paša Areja galvu, draugi kā kurais, daži pagalam, daži nodevuši un iešāvuši mugurā. Pašu ved pie valdnieces Lunas, lai veiktu vivisekciju. Tomēr vivisekcija nenotiek. Pēc ilgstoša posma, ko Derovs pavada tumšā caurumā, viņš pamostas pliks, smirdīgs un izkāmējis uz galda Šakāļa viesībās.

Trešā daļa var sākties. Var nogalināt revolūcijas vadoņus, bet ne revolūciju! Pēc laiciņa Derovs ir uzčinīts kā jauns un pārgalvīgās cīņās parāda Zeltiem, kur vēži ziemo. Par grandiozajiem kauju aprakstiem man vecā vaina, miegu ciet (toties “Vilnā” varēju ar interesi lasīt, kā varoņi dienām ilgi kāpj pa kāpnēm uz leju un augšu :)). Bet bija liels prieks konstatēt, ka autors tomēr spēj  aizraut un ieinteresēt. Ļoti interesanti bija lasīt par Obsidiānu zemi un brīnīties, ka Zeltiem pietika pacietības tā krāmēties – teraformēt ainavu, grebt visādus mošķus, lai maldinātu jauno civilizāciju. Vai tiešām pie tādām zināšanām nevarēja vienkārši ielikt smadzenēs čipiņu? (Šis jautājums mani mocīja pie visām trim daļām).

Par pašu autoru rodas sajūta, ka džigits savos sižetos kā aptieķnieks svēris un pilinājis varoņu raksturus un sižetus. Ne tā – no sirds, bet gan, kas vēl vajadzīgs, lai cilvēki pavilktos. Pavilkos jau ar! Bet varoņi tādi…tādi…kā teikt, izdomāti. Parasti ļoti pārdzīvoju par varoņu nāvi. Un Ragnārs ar Sevro bija iemīļotākie varoņi, šoreiz tik pasmīnēju, jo zināju, ka autors viņus nomušīs.  Būtu varējis novākt koč Mustangu, es neteiktu ne pieci. Vēl gaidīju, kad novāks Telemanu klanu, bet viņus tikai drusku apdauzīja 🙂

Par beigu sižetu autoram cepuri nost! Visam ticēju, pēc tam sajūsminājos.

Bez jautājumiem par čipiņiem es tik domāju par vienu lietu – tāda vara cilvēkiem, nāves tuksnešus pārvērš auglīgās zemēs, veido un dod dzīvību daždažādiem briesmogiem un nāriņām, bet sievietēm joprojām jādzemdē pa vecam, stundām ilgi mokoties? Kam tāds progress ir vajadzīgs? Jā, bet varbūt tā tikai tāda Zeltu tradīcija, viņi jau mīlēja savējos paretināt, lai būtu dabīgāk.

Visādā ziņā triloģija ļoti interesanta un prasmīgi uzrakstīta, silti varu ieteikt izklaides nolūkos. Ļoti gaidu filmu un ceru, ka tā nebūs tāda izkastrēta kā “Jupiter Ascending”. Vakar pirms miega ilgi domāju,  kurus aktierus varētu likt galvenajās lomās. Kaut kā grūti sanāk, līdz šim tā dzīvi iztēlojos Oktāvijas au Lunas lomā Keitu Vinsletu. Bet tādu perversi pievilcīgu mūdzi kā Šakāli nevaru i iedomāties, kur nu vēl pārējos.

P.S. Atsevišķs paldies blogerim Andrim, kurš ar saviem “Izklausies redzēts” apskatiem un “Pusķēniņa” recenziju izvilka mani no antilasīšanas komas 🙂

 

Akūts un ass ķermeniski piemeklēts lasīšanas VETO.

Jau pāris mēnešus ar mani notiek nepieredzēta parādība. Vai nu caurvējā esmu stāvējis (ha ha) vai arī Melnais caurums ir iesūcis…Nevaru un nevaru lasīt. Lai kādu grāmatu paņemtu un atšķirtu, atver vienu lappusi, otru, pašķir bišķi tālāk un vienkārši NEVARI lasīt tālāk. Ņēmu detektīvus, ņēmu drāmas, skumjas ziepju operas, romantiskas ziepju operas, pēdējā cerībā pat seksa grāmatiņas (visādus After utt) un nekā…nekā. Kā cilvēkam, kas visu mūžu uz grāmatām dzīvojis, sapratīsiet, ka tas ir pašausmīgs konstatējums.

Pēc tam atklājās, ka es nespēju vairs palasīt arī visus dienišķos blogus, kurus diendienā skatījos. Attaisi wordpress rīderi…pārlaid acis jaunajiem rakstiem….un ar steigu ver ciet, jo tev ir slikti.

Jē! Paliku stāvam tuksnesī kā cilvēks, kurš spēj lasīt tikai šo to vecu un zināmu plus vēl (ak, mūžīgs skaistums un daile!) trulos komentārus delfos un kasjauns.

Jebšu, sēžot pie galda vai citās intīmākās vietās, man vajag rokās grāmatu. Un ņēmu savas 30reizpārlasītās, vecās Anšlava Eglīša “Omartija kundzi”, “Nav tak dzimtene” un tik lasīju atkal pa3 reiz pēc kārtas.

Vai kādreiz atjaunosies mana iepriekšējā dzīve? Cik ilgi turpināsies šis mans sindroms?

Daļējs uzlabojums ir! Atnesu mājās jaunāko grāmatiņu par Eberhoferu Franci un to var, jā, var. Līdz pusei pat sagrauzu.

 

 

 

 

Svētki manā ielā!

Ļaudis! Es beidzot esmu sagaidījusi! “Amerikāņu dievi” būs safilmēti kā seriāls! Jau var palūrēt treilerīti. Ļoti daudzsološu. Ēnas lomā skaistulis no “The 100” (tēloja Linkolnu).

Laiks gan nav pateikts precīzi, 2017. un ar to pietiks. Gaidīšu, gaidīšu un gaidīšu. Ļoti mīlu Nīlu Geimenu.

“Burvji”. Grāmata, ekranizācija un drāma.

burvjiTikai tagad dabūju “Prometeja” izdotos Leva Grosmana “Burvjus”. Vienu vidu grāmata figurēja visos blogos, man šķita, ka to lasa visi un tie visi arī ir milzīgā sajūsmā.

Ja kāds nav lasījis – galveno varoni sauc Kventins, viņš ir gudrs, bet vientuļš un depresīvs jaunietis, kurš nule beigs vidusskolu un stāsies augstskolā. Visa viņa dzīve ir gājusi, sapņojot par burvju zemi Filoriju no bērnu grāmatu sērijas un cerot uz brīnumu. Grāmatas sākumā sajutu sevī lielu radniecību ar Kventinu. Ja tas, ko viņam tur apraksta, ir depresija, tad arī man tāda ir bijusi un arī es bieži nesu līdzi “savu personisko mazo ziemu”. Brīnumi notiek, Kventins nokļūst burvju skolā Breikbilā, viņš ilgi nespēj noticēt, ka maģija eksistē un viņš nav jucis.  Burvestības tiek apgūtas piecos kursos un ir gana sarežģītas, jāzina dažādas valodas un jāveic sarežģītas pirkstu kustību kombinācijas.

Man sanāca tā, ka pirmo dabūju noskatīties seriālu “Magicians”, visu pirmo sezonu un tikai tagad izlasīju oriģinālo stāstu. Ko lai saka (nesitiet mani!! :)), man seriāls patika vairāk un esmu priecīga, ka varoņus iepazinu ekrānā un tikai tad grāmatā.  Nezin kāpēc šī grāmata ir ļoti, ļoti gara. Varbūt ar maģijas palīdzību “Prometejs” ir sastūķējis “Vieda vīra baiļu”  izmēra ķieģeli trīsreiz plānākā grāmatiņā. 🙂

Protams, grāmata kā māksliniecisks teksts ir daudz augstvērtīgāka par seriālu. Grāmata ir ļoti nopietna un smaga. Tā liek domāt, parādot jaunu pieeju fantāzijas literatūrai. Savas garum garās pārdomas varu sakoncentrēt vienā teikumā – grāmata runā par to, kā būtu, ja maģija mums būtu pa īstam, ja jaunieši nokļūtu burvju karalistē pa īstam. Kventina un  viņa draugu dzīve pēc Breikbilas absolvēšanas ir izmisīga un bezmērķīga. Viņiem viss ir,  viņus neviens nekontrolē un neierobežo, un vismaz pats Kventins nekad dzīvē nav bijis tik nelaimīgs. Viņu eksistence nav jēgpilna un nozīmīga. Man rādās, bez maģijas un varenības, tā bieži ir mūsu bērnu problēma. Bērnam viss ir, drošība un komforts, bet trūkst savas nozīmības apzināšanās, trūkst jēgpilnas darbošanās. Kad biju maza, mums bija jāstrādā gan dārzā, gan ar lopiem, tas viss bija akūti svarīgs, lai nodrošinātu iztiku. Protams, bija milzu slinkums un vēlēšanās aizšmaukt no darbiem, bet uzreiz bija zināma darba lielā nozīme. Nozīmīguma apzināšanās tad arī trūkst gan grāmatas jauniešiem, gan palielākiem bērniem, ja vien pie tā nav piestrādājuši vecāki.

Seriāls savukārt padarīts par labu, skaistu izklaides materiālu (paldies viņiem par to!).

P.S. Un man bija iespēja pateikt “Mūsu laikos tā nebija! ”  🙂

Jauna latviešu rakstniece :) Ārzemēs.

sandra. Pagājušā gada decembrī vācu izdevniecība Telescope izdeva latviešu meitenes Sandras Kobusch romānu “Er hat mich umgebracht” jeb latviski “Viņš mani nogalināja”. Jau Latvijā ir grūti atrast izdevēju savam darbam, bet Vācijā, kur gadā iziet apmēram 95 000 grāmatu, tas liekas gandrīz neiespējami, bet ir noticis!!

Tā kā jaunā rakstniece ir mana māsa un es ļoti emocionāli un aktīvi piedalījos romāna slīpēšanā un ilgajos ceļos līdz izdevējam (caur asinīm un asarām, dārgie draugi, caur asinīm un asarām), tad beidzot nolēmu paust savu prieku blogā. 🙂

Man pašai vācu valoda ir tik “augstā” līmenī, ka varu palūgt ēst vai dzert, un miglaini izprast rakstītu tekstu, tāpēc nīgri jāatzīst, ka māsas romānu (nopirku caur Amazon) vārgi burtoju, turot uz ceļiem milzīgu vārdnīcu. No vienas puses, sižetu zinu no galvas, no otras – gribas taču izlasīt pa īstam!

Ja kāds blogeris lasīt vāciski pieprot labāk un ir iecienījis detektīvus, trilleru žanru (ar mistikas piedevu), laipni lūgts pieteikties un saņemt savā īpašumā grāmatu (apmaiņā pret godīgu atsauksmi 🙂 )

 

Grāmata “Saeculum”

saeculumDabūju savos nagos Urzulas Poznanski jaunāko grāmatu “Saeculum” (izdevusi “Zvaigzne ABC”). Esmu lasījusi šīs autores “Erebos”, tā bija grāmata kā narkotika – nu neatrauties! Protams, ka man bija jādabū arī nākamā.

No paviršas apskates kaut kā biju nepareizi izlobījusi, ka grāmata būs par ceļošanu laikā, bet tā gluži nav. Cilvēki šeit spēlē viduslaikus,  uz dažām dienām apmetoties vietās, kuras ir maksimāli tālu no mūsdienu gaisotnes, lietojot tikai attiecīgajam laikmetam piederīgas lietas. Galvenais varonis Bastians  ir tāds parasts nūģītis (mans gara radinieks). Viņš īpaši nealkst baudīt viduslaiku eksotiku, bet, meitenes skaisto acu pievilināts, piekrīt braukt.

Viduslaiku piedzīvojums tiek sarīkots autentisks, vesela grupa cilvēku dodas uz vietu, kur nav cilvēku, ceļu un mobilā telefona zonas, toties ir mežonīgā daba visā krāsņumā un leģenda par baismīgu lāstu.

Kā jau gaidīju, grāmata kļuva interesantāka ar katru lappusi. Man ļoti interesēja ne vien lāsts, bet arī mūsdienu cilvēka attiecības ar brīvo dabu. Atejas bedres rakšana, piemēram.

Pats interesantākais un arī baismīgākais bija konstatējums, cik plāna ir mūsu civilizācijas kārtiņa. Lāstam nezin kā nenoticēju ne uz mirkli, bet tur notika baismīgākas lietas par viduslaiku lāstu. Atceros, sen atpakaļ lasīju Viljama Goldinga “Mušu pavēlnieku”, kas man šķiet labi uzrakstīts, bet briesmīgs. Nekad mūžā to nepārlasīšu, bet arī neaizmirsīšu. Kaut kādā veidā “Saeculum” notikumi atsauca atmiņā Goldinga grāmatu. Protams, Poznanski grāmata nav tik smaga un  ir vairāk izklaidējoša. Visi, kas jūsmo par “dabisku dzīvesveidu”, varētu to palasīt 🙂

Lai gan varoņiem gāja ļoti grūti, nebija viņu žēl ne uz mirkli, jo paši līda tur, kur ielīda. Tāpat kā, piemēram, filmā “The Descent” bariņš varen drosmīgu un glupu dāmu trausās kaut kādos pazemes caurumos, kur dažas apēda glumi monstri.

Pirms atvēru “Saeculum”, domāju, ka man nav laika lasīt grāmatas. Izrādījās, ka vienkārši nebija trāpījusies īsti laba grāmata 🙂