Jauna latviešu rakstniece :) Ārzemēs.

sandra. Pagājušā gada decembrī vācu izdevniecība Telescope izdeva latviešu meitenes Sandras Kobusch romānu “Er hat mich umgebracht” jeb latviski “Viņš mani nogalināja”. Jau Latvijā ir grūti atrast izdevēju savam darbam, bet Vācijā, kur gadā iziet apmēram 95 000 grāmatu, tas liekas gandrīz neiespējami, bet ir noticis!!

Tā kā jaunā rakstniece ir mana māsa un es ļoti emocionāli un aktīvi piedalījos romāna slīpēšanā un ilgajos ceļos līdz izdevējam (caur asinīm un asarām, dārgie draugi, caur asinīm un asarām), tad beidzot nolēmu paust savu prieku blogā. 🙂

Man pašai vācu valoda ir tik “augstā” līmenī, ka varu palūgt ēst vai dzert, un miglaini izprast rakstītu tekstu, tāpēc nīgri jāatzīst, ka māsas romānu (nopirku caur Amazon) vārgi burtoju, turot uz ceļiem milzīgu vārdnīcu. No vienas puses, sižetu zinu no galvas, no otras – gribas taču izlasīt pa īstam!

Ja kāds blogeris lasīt vāciski pieprot labāk un ir iecienījis detektīvus, trilleru žanru (ar mistikas piedevu), laipni lūgts pieteikties un saņemt savā īpašumā grāmatu (apmaiņā pret godīgu atsauksmi 🙂 )

 

Advertisements

Grāmata “Saeculum”

saeculumDabūju savos nagos Urzulas Poznanski jaunāko grāmatu “Saeculum” (izdevusi “Zvaigzne ABC”). Esmu lasījusi šīs autores “Erebos”, tā bija grāmata kā narkotika – nu neatrauties! Protams, ka man bija jādabū arī nākamā.

No paviršas apskates kaut kā biju nepareizi izlobījusi, ka grāmata būs par ceļošanu laikā, bet tā gluži nav. Cilvēki šeit spēlē viduslaikus,  uz dažām dienām apmetoties vietās, kuras ir maksimāli tālu no mūsdienu gaisotnes, lietojot tikai attiecīgajam laikmetam piederīgas lietas. Galvenais varonis Bastians  ir tāds parasts nūģītis (mans gara radinieks). Viņš īpaši nealkst baudīt viduslaiku eksotiku, bet, meitenes skaisto acu pievilināts, piekrīt braukt.

Viduslaiku piedzīvojums tiek sarīkots autentisks, vesela grupa cilvēku dodas uz vietu, kur nav cilvēku, ceļu un mobilā telefona zonas, toties ir mežonīgā daba visā krāsņumā un leģenda par baismīgu lāstu.

Kā jau gaidīju, grāmata kļuva interesantāka ar katru lappusi. Man ļoti interesēja ne vien lāsts, bet arī mūsdienu cilvēka attiecības ar brīvo dabu. Atejas bedres rakšana, piemēram.

Pats interesantākais un arī baismīgākais bija konstatējums, cik plāna ir mūsu civilizācijas kārtiņa. Lāstam nezin kā nenoticēju ne uz mirkli, bet tur notika baismīgākas lietas par viduslaiku lāstu. Atceros, sen atpakaļ lasīju Viljama Goldinga “Mušu pavēlnieku”, kas man šķiet labi uzrakstīts, bet briesmīgs. Nekad mūžā to nepārlasīšu, bet arī neaizmirsīšu. Kaut kādā veidā “Saeculum” notikumi atsauca atmiņā Goldinga grāmatu. Protams, Poznanski grāmata nav tik smaga un  ir vairāk izklaidējoša. Visi, kas jūsmo par “dabisku dzīvesveidu”, varētu to palasīt 🙂

Lai gan varoņiem gāja ļoti grūti, nebija viņu žēl ne uz mirkli, jo paši līda tur, kur ielīda. Tāpat kā, piemēram, filmā “The Descent” bariņš varen drosmīgu un glupu dāmu trausās kaut kādos pazemes caurumos, kur dažas apēda glumi monstri.

Pirms atvēru “Saeculum”, domāju, ka man nav laika lasīt grāmatas. Izrādījās, ka vienkārši nebija trāpījusies īsti laba grāmata 🙂

Zelta dēls

zelta-delsSākos pie “Sarkanās sacelšanās” otras daļas. Pagāja labs laiciņš, līdz iebraucu atpakaļ vecajā Marsa pasaulē. Derovs, kā parasti, ir ļoti ass džeks un daudz sasniedzis. Pat tad, ja gadās it kā visu zaudēt, viņš pēc īsa šaubu momenta pārvērš bezizejas situāciju par triumfa mirkli.

Bet vai nu man vecums klāt, vai kas, tikai visas grandiozās kauju ainas šķita kā krācamgabali. Lasi, jā, nāves briesmas, jā, bezizeja, bet zini, ka Derovs negaidot  izdarīs kaut ko pilnīgi neiedomājamu un viss būs vēl labāk kā iepriekš. Jau domāju, ka varu visu grāmatu noskaitīt no galvas, līdz galam i nelasot.

Tomēr autors nav ar pliku roku ņemams, pašās beigās, mūdzis, sadarījis tādus briesmu darbus, ka es iemiegot nikni pārcilāju prātā, ko Derovam un Areja dēliem vajadzēja darīt citādi. Likās, visa pasaule puisim pie kājām, tikai paņem un bladāc!! “What’s in the box!?” Tagad dusmīgi gaidu nākamo daļu.

Kas man ļoti krita uz nerviem. Ēo rīcība šķita stulba jau pirmajā daļā…bet tagad… varētu autoram iesmieties sejā. Nu nemūžam neticēšu, ka sieviete būs ar mieru mirt kopā ar bērnu, lai VARBŪT veicinātu revolūciju. Vienīgais attaisnojums šai autora idejai ir viņa jauneklīgā seja uz grāmatas vāka. Varbūt viņš nezina, ko nozīmē sieviete un bērns.

Labi, par daudz piesieties nevajag, ja šī ir young adult literatūra, tad ir gana laba. Priekš manis “Vilnas ” triloģija ir fantastikas etalons, kas liekams svaru un mēru skapī kā paraugs, gribot negribot visas pielīdzinu tai, bet laikam tas nav īsti pareizi.

Šā vai tā, ļoti gaidīšu nākamo daļu! Vēl vairāk, filmu, tikai tai jābūt labi dārgi taisītai, lai var baudīt visas nākotnesTehnoloģijas 🙂

Muļķu princis.

dzalensPirms kāda laiciņa gandrīz visi grāmatu blogi, kurus lasu, vienā balsī slavēja Marka Lorensa sarakstīto grāmatu “Muļķu princis”. Protama lieta, ka arī man vajadzēja izlasīt. Grāmatu sadabūju, bet lasīšana gan sākumā gāja kā pa celmiem. Tomēr, paļaujoties uz citu lasītāju pieredzi un uzslavām, piespiedos lasīt tālāk. Labi, ka tā, jo grāmata kļuva ļoti interesanta ar vēl viena tēla parādīšanos un es to ar prieku + dažviet šausmām izlasīju.

Īsumā par sižetu. Mistiskās zemēs sensenos laikos…darbība sākas civilizētākajās zemēs no visām, kas ir. Pēc tehnoloģijām un apģērbiem spriežot, varētu būt viduslaiki. Galvenais varonis Džalens ir ļoti gudras, spēcīgas un ietekmīgas Sarkanās Karalienes mazdēls. Karalienei mazbērnu un citu radu, ka biezs, tāpēc būt par vienu no padsmit prinčiem nekāda īpaša labuma nav. Princis ir sieviešu un ērtību mīlētājs, nekas cits viņu šai pasaulē arī īpaši neinteresē. Man radās iespaids, ka autors izdarījis varen viltīgu gājienu, noliekot otrā plāna komisko varoni galvenajā lomā. Bet bez īsta, kruta varoņa labā spriedzes romānā vai pasakā neiztikt, tāpēc parādās normaņu karotājs Snorri, milzīga auguma džigits, stiprs un cēls. Abus kopā sasaista sākumā Džalena vēlme nopelnīt, pēc tam jau drausma burvestība. Un tad otrādi apgrieztais varoņu tandēms dodas garā ceļojumā pretī bezgalīgiem piedzīvojumiem, šausmām un briesmoņiem.

Kas grāmatā patika? Patikās humors, krāšņi piedzīvojumi, ļoti patika Snorri. Sarakstīts labi, gribas lasīt līdz galam. Varen biedēja Nerunīgās māsas tēls…nu dikti baismīgs un labi izdomāts! Tā i nesapratu, vai viņa kopumā pārstāv pozitīvos spēkus vai negatīvos. Arī pašas beigas bija labi izdomātas.

Kas patika ne tik labi? Sākuma šķita oriģināli, ka Džalens mierīgi atzīstas savā gļēvumā un izkoptajā bēgšanas mākslā. Tad tas sāka drusku krist uz nerviem, līdz tām rindām jau laidu acis pāri. Un Snorri ģimenes liktenis…ļaikam autors ilgi lauzīja galvu, domādams pēc iespējas nežēlīgākas lietas. Vai tikai man ir sajūta, ka kopš Troņu spēlēm grāmatās un seriālos personāžus mušī nost ar vieglu roku? Un, jo nežēlīgāk, jo labāk?

Vai ieteiktu citiem? Jā, visiem, kam patīk fantāzija un fantastika. Laba izklaide un ko tad vairāk var prasīt?

 

“Pēdējā vēlēšanās” – ļoti laba fantastika

andzejs Blogā Asmodeus.lv izlasīju labu atsauksmi par poļu fantastikas rakstnieka Andžeja Sapkovska grāmatu. Uz karstām pēdām to dabūju un, kolīdz mazulīte iemiga, atvēru un iekritu iekšā. 🙂  Izniru ārā ap trijiem naktī, kad sāka sūrstēt acis un apzinājos, ka nu gan jāiet gulēt. Otru grāmatas pusi pieveicu nākošajā vakarā.

Ir ļoti interesanta, rīšus apriju. Tāda drusku brutāla pieaugušo fantastika (galvas lido, asinis šķīst). Tā kā uz vāka ir vecis ar zobenu, var jau noprast, ka nebūs asarains stāsts par mīlestību un filozofēšana, kāpēc es esmu tāds, kāds esmu. Tiesa, bez liktenīgās sievietes neiztikt.

Galvenais varonis ir raganis – transformēts cilvēks, ļoti ass džeks, kas nebaidās ne no kā. Viņa sūtība un amats ir dažādu briesmoņu izskaušana no pasaules vaiga par labu cilvēku dzimtai. Maģiskas radības un briesmoņi tur visvisādi ir papilnam. Cilvēku dzimta pakāpeniski atkaro zemi no pārdabiskām būtnēm ar ieroču un maģijas palīdzību.

Bez asins šaltīm un briesmoņiem ir arī, par ko pasmieties.  “Krēslas” vai “Eņģeļu mīlestības” cienītājiem gan, visticamāk, nepatiks.

Būtībā nejutu, ka būtu stāsts, kas atrisinās, līdz sasniedz kulmināciju.Bija dažādi piedzīvojumi, kas teicami veidotu seriāla epizodes. Kā es tādu seriālu skatītos!! Kamēr seriāla nav, var tikai cerīgi gaidīt, ka Zvaigzne izdos nākamo grāmatu par Geralta dzīvi un piedzīvojumiem. Jau nu dikti interesanta pasaule – ar kaut ko atgādina “Game of Thrones”, tikai Geraltam, cerams, galvu neviens nenošņāps. Cenšas gan daudzi 🙂

P.S. ja kāds meklē “kaut ko lasāmu vīrietim”, droši var izvēlēties šo.

Hektors maina dzīvi

hektorsIk pa laikam gadās tā, ka paņem izlasīt kādu grāmatu un tā kā kulaks uz acs trāpa uz sasāpējušu jautājumu vai vienkārši noskaņojumu. Apmēram tā, ka tu esi maize ar sviestu, bet grāmata iet virsū kā siera šķēle 😀

Nupat izlasīju izdevniecības “Jānis Roze” grāmatu par psihiatru Hektoru. Tāpat kā man, Hektoram šķiet, ka viņa pacienti visi alkst sākt jaunu dzīvi. Un ne vien pacienti, šķiet, ka visa zināmā pasaule to vien skandina, ka jābūt avantūristiskam, jāmet sava rutīna pie malas un jādodas, tā teikt, meklēt Ziemeļmeitu.

“Kā nu ne, sprieda Hektors, ja televīzijā vai presē pārstāsta tikai laimīgos stāstus!Viņš pameta autodīlera darbu un kļuva par niršanas instruktoru kādā no mūžīgās vasaras pludmalēm! Viņa pameta grāmatvedes darbu un tagad klāj krāšņākos galdus Provansā! Viņš pārdeva savu uzņēmumu un kļuva par budistu mūku Nepālā! Taču neviens nestāsta par tiem, kas, pametuši savu ne pārāk saldo dzīvi, piedzīvoja traģisku postu un pagrimumu.”

Grāmata tāda viltīga, viegli lasās un drusku komiska, bet būtībā tiek runāts par smagsvara problēmām mūsu visu dzīvē. Hektors pats dzīvo laimīgā laulībā ar mīļoto sievu Klāru. Un, liekas, viss ir, bērni ir, mīlestība un sajūsma vienam par otru ir, materiālā labklājība un komforts ir, bet arī pats Hektors pieķer sevi pie fantāzijām par jaunu dzīvi. Lai cik būtu laimīga laulība, tāpat iestājas brīdis, kad tu to laimi apzinies ar prātu, bet nejūti un var sanākt lielas ziepes.

No otras puses, grāmatu var lasīt, neiedziļinoties nekādos smagākos jautājumos un ķiķināt, lasot par Hektora pacientiem un pašu Hektoru arīdzam, jo autora stils ir tāds…viegls.

Tā ka grāmatu droši var lasīt gan tad, ja gribas gremdēties pasaules sāpēs, gan kavējot laiku vilcienā.

Noslēgumā – vēl viens brīnišķīgs citāts –  “Pēc salātiem bija deserts – siera kūka ņujorkiešu gaumē. Tā kusa uz mēles tik baudāmi, ka Klāra nobrīnījās – kāpēc ir jālieto narkotikas, ja var apēst siera kūku? Tiesa, narkotikas viņa nebija mēģinājusi…”

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Grāmatas maina dzīvi.

vakarediens.jpgStāvēju grāmatnīcā pie plauktiem un kā svaigi pīrāgi no ceptuves tika iznests sainis ar Noras Ikstenas “Dzīvespriecīgo vakarēdienu”. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka ar manu veco dzīvi, tā teikt, cauri ir. Jau labu laiku mitinājos Rīgā, kur strādāju pasaules labākajā grāmatu veikalā. Atšķīru grāmatu, izlasīju par Bernātu Bosiku, tad Līgatnes Saskija…kā miglas priekškars nokrita no acīm. Grāmata bija kā koša eļļas glezna pret manu dzīvi – izbalējušu melnbalto fotogrāfiju. Mani sāka urdīt jautājums, ko es, lauku bērns, tik ilgi daru pilsētā? Kāpēc es dzīvoju tikai pēc sistēmas darbs – dzīvoklis… kā tāda izkaltusi švamme?! Visumam un apkārtējiem tika izbrēkta akūta vēlme pēc pārmaiņām uz zaļākas dzīvesvietas pusi…un, tā teikt, esi piesardzīgs, kaut ko vēloties, jo sapņi mēdz piepildīties. 😀 Kā sniegs uz galvas uzkrita piedāvājums strādāt vīra dzimtajā pilsētā un ļoti operatīvi bija jāizlemj, ko darīt. Nācās piekrist, jo es gribēju dzīvot tā, kā Nora Ikstena uzgleznojusi savā maģiskajā grāmatā. Pa kaklu, pa galvu pārcēlāmies no Rīgas uz Jēkabpils mežiem. Vīrs, nabadziņš, visām pārmaiņām piekrita  😀

Par grāmatām mēdz teikt, ka tās ir kā dzīvas būtnes un es tam piekrītu. Bet dažas grāmatas ir tik spilgtas un īpašas, ka to pat nevar nosaukt par grāmatu, tas ir kaut kas vairāk. Šī grāmata ir tīra maģija un man to vajadzēja nopirkt, nevis izlasīt darbā vai paņemt bibliotēkā. Paņemiet to, atšķiriet, izbaudiet krāsas un skaņas, bet esiet uzmanīgi! Kur tā var novest jūs? 🙂

 

Labāks par “Bada spēlēm” – “Sarkanā sacelšanās”

sarkana-sacelsanasLasot internetā slavinošās atsauksmes par izdevniecības “Prometejs” grāmatu “Sarkanā sacelšanās”, biju ar mieru noticēt, ka tā nav par Pavļiku Morozovu&Co un grāmatu izlasīt. Turpmākās trīs dienas nevarēju vien nopriecāties par šo savu lēmumu. Ja man nebūtu jāvaktē bēbis, grāmatu aprītu vienā piegājienā, bet tā bija jāēd pa porcijām. Ja vēl nav lasīts – īsumā par sižetu. Galvenais varonis Derovs mīt Marsa dzīlēs. Visa viņa ģimene un draugi dzīvo pazemē, kā celmlauži strādājot priekš citiem. Viņi dara smagu darbu, bet apzinās, ka dara to nākotnes labā. Kādam Marss ir jākolonizē un to dara viņi, lai cilvēki no Zemes varētu glābties uz Marsa (Zeme ir pārapdzīvota utt). Cilvēce ir sadalīta stingrā kastu sistēmā, katrai kastai sava krāsa kā atšķirības zīme un ģenētiski uzlabojumi. Derovs ir Sarkanais, bet visu pārvalda Zelti (pārsvarā dēvējas seno romiešu vārdos). Demokrātiju atceras kā ļaunākos melus, kas sagrāva cilvēci un gandrīz to iznīcināja.

Derovs nesen ir apprecējies un neko vairāk nevēlas, kā mīlēt savu sievu, bet nav lemts. Sieviņa ir ne vien skaista, bet arī revolucionāru ideju pārpilna. Tieši viņa ar savu (joprojām domāju, ka bezjēdzīgo) milzīgo upuri liek Derovam aiziet no vecās dzīves uz neatgriešanos.  Viņš tiek pakļauts drausmīgām atklāsmēm, milzu pārmaiņām un pēc ilgām transformācijām kļūst par Zeltu. Tik daudz rakstīts, bet neko vēl neesmu pateikusi :))

Derova mērķis ir iefiltrēties Zeltu vadošajā sabiedrībā un sagraut to no iekšienes. Un te sākas tas viss, kā dēļ man šī grāmata sajūsmināja. Nav jau tā iefiltrēšanās tik vienkārša, jo cilvēki nevar būt tikai labi vai ļauni. Pret savu gribu viņš redz, ka Zelti var būt arī labi. Ka viņi var būt gan draugi, gan arī kas vairāk. Viņš redz to, kādiem Zeltiem būtu jābūt, brīžiem viņš pats kļūst savās domās un būtībā par vienu no viņiem. Laikam jau to jūt arī policisti garās iefiltrēšanas operācijās.

Dažādākās nākotnes tehnoloģijas mijas ar brutālām aizlaiku cīņu ainām un smagu varoņu izaugsmes drāmu. Brīžiem Derova kļūst žēl, jo nekādas vieglās gaitas viņam priekšā nav. Viņš vairs nav Sarkanais, lai arī pats no neapzinās, un laikam jau būs arī iemīlējis Zeltu meiteni.

Tā ir laba zinātniskā fantastika, kurā nav nekādu puņķu un asaru (laikam tāpēc, ka autors vīrietis). Sēdēju, lasīju, jau bija trīs naktī; es zināju, ka mazulīte mani pēc pāris stndām modinās augšā, bet nevarēju atrauties no grāmatas. Tas ir rādītājs.

Nav ko salīdzināt ar “Bada spēlēm” vai pieminēt muļķīgo “Divergent” triloģiju. Šī ir daudz, daudz labāka līmeņa literatūra. Būšot turpinājums.  Būšot arī filma. Ļoti gaidu.

Kurš ir kruts?

Laikam es!!!!!!!!!! 🙂

Jauni sākumi

Vienmēr ir kāds jauns sākums. Reizēm man dzīve var šķist viena vienīga Murkšķa diena. Tad nu jāsakustina pleznas un jāveic viens solis, kas ir nenozīmīgs cilvēcei, bet svarīgs vietējos platuma grādos. ( Sandra, veltījums Tev) Laipni aicināti lasīt par labām filmām, grāmatām un visu, ko te var atrast.