Spartacus. Vengeance.

Sezona, trešā pēc skaita, bet pēc hronoloģijas otrā. Skatītājiem ir jāsagremo divu aktieru nomaiņa. Ir jauns Spartaks un Nevia ar jauna. Pie jaunā Spartaka bija grūti pierast, vislaik likās, ka vecais ir aizgājis un atstājis vietā savu jaunāko brāli. Jo kaut kāda līdzība skatienā un acu piemiegšanā viņiem ir. Bet man Spartaks nebija mīļākais tēls un es spēju pieņemt arī jauno. Lai arī vecais bija nesalīdzināmi pārāks. Grūtāk bija ar jauno Neivia. Pirmā bija ļoti skaista, ļoti savā tēlā. Otrā nepatika necik un tā arī neiepatikās, beigu beigās padomāju, ka agresīvajam dundukam Crixus ši piestāv labāk un samierinājos. Ja kāds tomēr ļoti skumst pēc ļoti seksī Neivia, varu pateikt, skatieties Luciferu, tur Mazekeen lomā ir šī pati aktrise. Saprotu visus, kuri neskatījās pēc aktiera nomaiņas. Arī es neskatītos, ja nomainītu Agronu.

Varoņi sezonā piedzīvo lielas pārmaiņas. Cits nomirst, cits atdod sevi idejai, cits satiek savu mūža mīlestību. Neivia pamanās akmeņlauztuvēs izplūkāt uzacis. Sakiet vēl, ka meiča nav izcila!

Spartakam caur citu sāpēm nākas saprast, ka viņa personīgā atriebība nesīs pārāk daudz nāves un ciešanu, tāpēc viņi dodas meklēt Crixus mīļoto Neiviju un paralēli veidot sev armiju, atbrīvojot vergus no verdzības. Spartaks vergiem īpaši nejautā, vai viņi alkst brīvības. Tā viņš piedzīvo atentātu, bet starpgadījuma rezultātā Agrons satiek savu dzīves mīlestību Nasir.

Spartaks vairākas reizes pierāda to, cik viņa prāts ir ass un nestandarta domājošs. To nespēj saprast un novērtēt neviens no romiešiem. (šajā sezonā vēl nē). Var vērot vairākas grandiozas cīņas ainas (pie Vezuva) un īpaši – izbaudīt zobenu cīņu starp Spartaku un Gannikus. Baudīju katru momentu! Gladiators ar 2 zobeniem izskatās nesalīdzināmi labāk, nekā ar vienu zobenu un vairogu, nerunājot nemaz par tīklu un trejžuburi.

Skatoties, sākumā skurinies, vai, kāda vardarbība! Kā viņi var dzīvot, tik smagi, tik sāpīgi, cilvēktiesību nulle, gladiatori cīnās arēnā un zina, ka katru dienu varmirt, vergi arī, katru mīļu brīdi ienāks prātā, nogriezīs tev galvu, neviens i aci nepamirkšķinās. Bet tad kaut kā iegāju tajā gaisotnē. Cilvēkiem nav jānes tā smagā nasta, ko izvēlējies Spartaks – personīgā brīvība un atbildība. Dzīve vienkārši tāda ir. Gladiatori – čempioni vispār ir kā rokzvaigznes, pūlis viņus dievina. Nāve arēnā ir godpilna. Kad Crixus savā pirmajā cīņā uzvarēja un nogalināja Auctus, Barkas mīļoto vīrieti, Barka grima bēdās, bet Crixus neteica neviena slikta vārda. Jo tā bija gladiatoram cienījama un godpilna nāve. Un, kaut arī es nemūžam negribētu būt viņu vietā, jāteic, ka viņi ir brīvi no brīvības. Viņiem netiek iestāstīts,ka viņi ir unikālas sniegpārsliņas ar pienākumi būt “sev pašam”, laimīgam utt.

Ja nav cilvēktiesību, tad seksuālā brīvība tur ir ļoti liela. Jēdziens “seksuālā orientācija” vispār nepastāv. Cilvēki vienkārši ir kopā, seksuāli vai mīlestībā. Kad Agrons noskūpstīja Nasiru, reakcijas no pārējiem bija absolūta nulle. Visiem šķita pilnīhi ikdienišķi, ka vienam no Spartaka ģenerāļiem ir nevis mīļotā,bet gan mīļotais. Cik sapratu, liela daļa fanu iemīlējās pārītī Agron+Nasir. Ko lai saka? Skaistākā mīlestība seriālā… Spartaks pats pārsvarā dzīvoja celibātā, ko līdzsvaroja Gannikus. Gannikus bija laba sirds un viņš savu vīrišķību nežēloja, bet dāvāja to bezgala daudzām sievietēm 🙂

Radās vēl viens super saderīgs pārītis – Raskos ar Šadaru, bet viņu laime un atlikusī dzīve bija pārāk īsa.

Aktieru darbs nebūt nav viegls. Gribas visiem izteikt milzīgu pateicibu un sajūsmu par to, ko viņi dod skatītājiem. Visi, kas rada mākslu, ceru, ka mana pateicība vismaz kaut kādā enerģijas vilnī aiziet pie viņiem.

Es godīgi skatos seriālu Netflixā, kad dzīvoju Rīgā, ļoti bieži gāju uz kino un arīdzan grāmatas pērku 🙂 cenšos paust pateicību ne tikai siltas enerģijas veidā 🙂

Mīļie kukainīši un tārpi.

Ar bērnu lasījām kolorādo vaboles. Mazāka būdama, viņa tās vienkārši ar entuziasmu ņēma ar pliku rociņu un meta bundžā. Šovasar tā vairs nevarēja. Man tika norādīts, ka vajag tīru ūdeni, kur vabolītei peldēties. To sagādāju. Bet vabolīte peldējās neilgu laiku. Vabolīte ir mīļa! To vajadzēja izvilkt no ūdens, paglaudīt un tad aiznest uz šūpolēm pašūpoties.

Tagad mani nabaga kāposti krituši par upuri balto taureņu kāpuriem. Arī tie ir mīļi! Viņi ēd lapiņu un tie mazākie ir bēbīši, vajag samīļot, bet saudzīgi! Nu, ko lai te saka. Ja abstrahējas no domas, ka tie apēd manus lolotos kāpostus, eņģeliski skaisto taureņu lidināšanos virs dārza var baudīt kā izsmalcinātu skaistumu.

Neatceros, vai man bērnībā vaboles arī bija tik mīļas. Man no tām it kā vienmēr ir bijis pabail. Bet te bērns ņem rokās jebkuru kustoni, samī un nes ārā, pie mammas vai bebīšiem, kā nu kuru. Visa dzīva radībiņa…

Atmošanās

Viņgad decembrī saņēmos atrādīt savas kājas flebologiem, kuri no Mauriņa klīnikas laipni  bija ieradušies Jēkabpils poliklīnikā, lai sniegtu konsultācijas un iekāstu mūsu naudiņu. Skrēju uz vizīti pirms darba, dziļi jo dziļi iegrimusi savā darba zirga dzīvē. Es tiešām biju (un lielākoties esmu joprojām) īsts transgenders, jo savu piederību sieviešu dzimumam sen biju aizmirsusi. Tik rukā un velc vezumu.

Tātad sēzu uz beņķīša un gaidu rindā, kad būs mana kārta. Tad!! Tad atveras durvis un ārsts laipni aicina nākamo pacientu. Man trāpīja zibens spēriens, kas izklīdināja mani dziļi ieskāvušo pelēko miglu. KĀDS VĪRIETIS!! Garš, tik skaistām brūnām macīm un tik laipnu smaidu! Un tad mani kā ar aukstu ūdeni aplēja apziņa, ka viņa priekšā būs jāizģērbjas līdz apakšveļai. Domās redzēju savas celulītiskās miesas, ietēŗptas līdz pēdējām nomazgātās biksiņās. Iesaukta kambarī, neko nedzirdēju no ārsta teiktā, kad viņš cītīgi braukāja ar aparātu man pa kājām, jo no kauna kritu vai ģībonī.. No šī šoka stāvokļa paglāba vienīgi operācijas cena 😀

Kad devos uz Rīgu operēties pie ļoti skaisā daktera, jau uzcirtos jaunās biksiņās un sapucējos, kā pratu. Skatījos spogulī un citēju sev Bukovski – tu taču nevari nebūt sieviete.

Tiesa gan, ārsts manas skaistās ūziņas neredzēja, jo uz operāciju bij jādodas papīra ķitelītī un tīkliņveida stringos. Tad sākās spīdzināšana. :))

Ar zālēm

Pēc gadiem ilgām pūlēm un cīņas es varu izbaudīt savu gandrīz piepildījušos sapni. Sēžu un pa logu uz sniegota meža ainavas fona vēroju sarkankrūtīšus mielojamies vecā ceriņu krūmā. Fantastiski skaista ziema. Lēnītēm kurinu gandrīz savu māju un izbaudu ziemas skaistumu un mieru. Katru rītu unvakaru pateicos augtākajiem spēkiem par to, kas man dots.

Bet šo skaistumu tagad varu baudīt tikai tāpēc, ka esmu padevusies un atkal lietoju izrakstītās zāles. Gandrīz gadu centos iztikt bez tabletēm, dzīvoju jau ar. Bet katru manu enerģijas un dzīvības spēka lāsīti paņēma bezgalīga cīņa ar bailēm un trauksmi. Tā nu tas ir. Tu sēdi un neko fizisku nedari, bet spēka nav vispār. un tu domā, kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc citi var kalnus gāzt, strādāt vairākos darbos, gleznot, audzināt bērnus un gandrīz vai lidot kosmosā, bet man sagādā pūles parastās ikdienas gaitas?

Atbilde kaunīgi vienkārša. Pietika dažas dienas padzert zāles un man ir spēks plosīties virtuvē un pat uzrodas vecie sapņi par radošu darbību. Viss ir tik vienkārši. Nolādiet big pharma, cik gribat, es esmu viņiem milzīgi pateicīga.

Priedes. Sadzīviska ainiņa.

Tas notika sensirmos laikos, kad ar Vīru mitām zem Ģimenes Galvas jumta. Ģimenes Galva nesen bija ievedis mājās jaunu laulāto draudzeni, kura aizrāvās ar vēdisku utml. dzīvesveidu. Kādu vakaru viņa bija nolēmusi attīrīt gaisu mājās ar priežu ēterisko eļļiņu, karsējot to tādā īpašā trauciņā.

Iegāju virtuvē ar mērķi ko apēst. Visi mani gremojamie un elpošanas orgāni momentāni pārklājās ar Priedēm. “Priežu eļļa, ja?” es pajautāju Galvenajam Patriarham. “Jums nepatīk priedes?” atskanēja dusmīgs jautājums un naidīgs skatiens mani pienagloja pie sienas. “Es jau tikai pajautāju…” atpīkstēju par atbildi. Apsēdos pie galda un klusējot ēdu Priedes.

 

Kebabs, kura dēļ ir vērts doties uz Līvāniem.

Tā kā man tagad dzīvē posms ar ļoti plašu emocionālo spektru – mazā sāka apmeklēt bērnudārzu, tad dzīvē ir daži depresīvi momenti (mammas sapratīs!). Šodien sapucēju mazo uz dārziņu, činkstēja no rīta un pat tas, ka dārziņā viņa ar prieku aizskrēja spēlēties,  nespēja atgriezt man emocionālo līdzsvaru. Visa māja bija tukša un auksta, tāds pats tukšums un aukstums valdīja dvēselē. Nespēju saņemties kaut ko jēdzīgu darīt, ļāvos plūsmai un izspūrušu galvu ielīdu zem segas – depresīvi gulēt un drūmi blenzt pa logu. Ik pa laikam katram iesaku ļauties šādām izpriecām. 😀

Tad galvā sāka griezties zobratiņi – vīrs darīšanās brauks uz Līvāniem. Kāpēc es nevaru līdzi? Izsvempos no migūža un aiztransportēju savas miesas uz dušu. Tīklā atradu divas interesantas vietas, kur Līvānos paēst – Ekspress pica (malkas krāsnī cepta itāļu pica) vai (ak, debesu laimība!) Kebabu Kafejnīca. Izvēle krita uz kebabiem, jo dikti sen nav ēsti.

Atradām vajadzīgo vietu. Ieejot gan bija drusku dīvaini, jo kafejnīca bija tukša no ļaudīm, ļoti auksta un uz kebabu iesmiem neredzēju ne kriksīti gaļas. Vīrs drosmīgi turēja fronti un uzsāka sarunu ar meiteni aiz letes. Meitene izrādījās ļoti, ļoti laipna un jauka, kā arī ēdienkarte diezgan bagātīga. Pasūtījām kebabu uz šķīvja un vienu komplektu.

Dieniņās, ku labs!! Porcija tik bagātīga! Svaigi frī kartupelīši, bagātīga,sulīga gaļa, svaigi salātiņi un pa virsu laba jogurta mērcīte. Vīra kebabs maizē bija tik pat labs. Ēst bija liela bauda.Esmu kebabu fans, un skumji jāatzīst, ka Jēkabpilī nav vietu, kur baudīt labu kebabu.

Par abiem samaksājām astoņus eiro, pateicām lielu paldies personālam un, pieēdušies kā pitoni, aizgāzelējāmies uz mašīnu.

Uz Līvāniem ir vērts braukt kaut vai tādēļ vien, lai, ekstāzē ņurdot, iecirstu zobus sulīgā, gardā kebabā. Par kultūrpasākumiem nezinu, itāļu picu atlikām uz citu reizi.

Kafejnīcā ir arī bērnu stūrītis. Adrese Dzelzceļa iela 1, mājaslapas viņiem nav, toties ir lapa feisbukā.

Bēdīgi, bet minētais ēstūzis vairs nepastāv. Palikuši tikai ēka ar nosaukumiem,kuri mainās un šis raksts.

Sāku pildīt savas jaunā gada apņemšanās!

 

20170102_173225

Tikmēr errojos, ka nauda kaut kur pazūd, bet prieka no tā nav, kamēr trijos naktī pieņēmu lēmumu, ka sagādāšu pati sev svētku dāvanas. Nopirkšu tās grāmatas, ko sev liedzu, jo ŽĒL TAČU NAUDAS!! Pažēlo naudu un tad skābi smaidi, kad tās jau ir out of stock.

Tāpēc otrajā janvārī sagrābu savu naudas zutni un gāju uz Zvaigznes grāmatnīcu pirkt visus Geimenus, kas tur būs. Veikalā sāka reibt galva – atlaižu plaukti tur pilni ar visu ko ĻOTI LABU. Sapirkos vienreiz, aizgāju mājās un pēc brīža teciņus laidos otrajā tūrē. Un visu šo kaudzi ar grāmatām nopirku par nepilniem 45 eiro!! Mamma šokēti jautāja, cik tad ilgi es šo kravu lasīšu, bet es tak visas šīs jau esmu lasījusi. Neesmu tik bagāta, lai pirktu nelasītas grāmatas.

Kad tikšu tuvāk civilzācijai, iešu vēlreiz ķemmēt grāmatnīcu.

Tā ja, ļaudis! Ēdienu jūs apēdīsiet, drēbes novalkāsies un tiks izmestas. Bet grāmatas varēs lasīt, vēl pensijā esot!

 

Kā mēdz piepildīties vēlmes.

Saka jau, saka, esiet piesardzīgi ar to, ko vēlaties, jo vēlēšanās mēdz piepildīties!

Vislaik jutos tik nogājusies, tik nogājusies, tik nogurusi. Gribas ATPŪTU!!! Sāku sapņaini atcerēties saldās bērnības dienas, kad temperatūra un klepus nozīmēja ilgu gulēšanu gultā, kad mamma pienes klāt zupiņu un tējiņu. Bet pats, kad jūties jau bišķi labāk, šķirsti grāmatas un izvēlies, ko lai tev garšīgu pienes klāt. Biežāk un biežāk pati sev teicu, kaut saslimtu, lai atkratītos no neizbēgamajiem pienākumiem un ikdienas. Beigās jau skaļi vīram izspļāvu – es gribu saslimt, lai tiktu no visa vaļā!!

Tadā!! Ko gribēji, to dabūji. Pēc kādas nedēļas stūrējam slimnīcas virzienā. Diemžēl pieaugušam un ar mazu bērnu slimot vairs nav nekāda cukura vate. Kaut esi saliecies čokurā no sāpēm, tev ir jārūpējas par mazo un nedrīkst viņai izrādīt, ka mammai slikti, lai viņa nenobītos. Tad nu man dikti gribējās paņemt savus vārdus atpakaļ.

Ceļš uz slimnīcu. Resns vecis bravūrīgi izčamda vēderu – nobrēcas – ginekoloģija!

Transportē uz turieni. Īsti diagnoze nav atrasta, bet pudele pie vēnas, sāpes lēni pāriet un kopā ar tām arī bailes.

Beigās labuma izrādījās vairāk, kā ļaunuma. Kamēr mamma bija prom, tikām tētis un meitiņa dabūja laiku, lai satuvinātos, tagad tētis ir daudz mīļāks, nekā pirms tam. Pati es paspēju sailgoties pēc mazās un saprast, ka mums tomēr ir ļoti foršs tētis.

Beigās izdarām divus secinājumus 1)  Jēkabpils slimnīcas ginekoloģijas nodaļā pārsvarā ir ļoti, ļoti jauks personāls un 2) tiešām – esiet piesardzīgi ar to, ko domājat un vēlaties! 😉

 

Visiem veselību, optimismu un labu sadzīvošanu!

Kopsavilkums aiz vasaras

Gauži īsā, mainīgā vasara pagājuse. Kur tā iedzirkstījās? Vai iemiesoju dzīvē savus izsapņotos momentus? Vai attīstījos kā cilvēks? Vai jutos laimīga vismaz dažas no šīs vasaras dienām?

Atceros laimīgāko šīs vasaras dienu un, būtībā, vienu no laimīgākajām savā dzīvē. Laikam bija maijs. Mēs ar Pečuku vienas mājās. Valda saule, siltums, maigs vējš un smaržas. Visapkārt tik zaļš, ziedošs un skaists, ka vai sāp no visa lieliskuma. Mēs ar mazo čubināmies pie puķu dobes, es ravēju un lieku nezāles kastē, mazā atkal rūpīgi strādā, pa vienai lasot ārā no tās. Skatījos uz savu lielisko, skaisto meitiņu un visa mana būtība bija pilna laimes, mīlestības un gaišuma. Būt par mammu reizēm ir lielākā laime un skaistums dzīvē.

Protams, nākamā diena līdzsvaram bija viena no draņķīgākajām. Riebīga un zemiska konfliktsituācija ar  mīļajiem kaimiņiem, par ko sīkāk i stāstīt negribas, bet…kaut kā tās kopā sagadījās.

Bet vispār…vasaras mirkļi. Lepnums par sadīgušajiem dārzenīšiem manā dārziņā, pirmā zemene (Dievs debesīs, cik tā bij laba!), maniakāls gājiens pirmajās baravikās (o, jā!)…un tagad jau karsta tēja + puņķi. Rudens klāt.20160819_134941

Ceturtdiena. Atvilgstu

Izrādās, rakstnieks manī vēl ir dzīvs un šis blogs nav izlaidis garu. Kā saulē izkaltusi ķirzaka, kas tomēr tikusi pie ūdens un pakāpeniski atgriežas dzīvē, arī es pa bišķim esmu izkārpījusēs no liela, melna melnā cauruma. Sveiki onlainā!! 😀

Nekas traks pa vasaru nav noticies, vienīgi izgāzos ar savu dāržini :D. Pavasarī tik rāvu vaļā sēt jukumjukumis dārzeņus ar puķēm un ravējot žēloju katru kliņģerītes vai dilles stiebriņu, kas bija brīvi sasējies. Rezultātā džungļos un lietū sapuja mani nabaga sīpoliņi. Un es vēl tā lepojos ar to, ka man aug šalotes sīpoli! Nespēju turēt izravētu pat savu kabatlakatiņa izmēru dārziņu, tāpēc stingri apņemos  uzsākt permanento dārzkopību. Tur nevajagot ne ravēt, ne laistīt. Tik sākumā jāpieliek pūles, veidojot dobītes. Toties nevajag ne art, ne rakt, ne frēzēt!!

Būtībā varu jums pateikt sen zināmo patiesību, ka nevar sieviete būt tikai mamma, jātur sevī dzīvs arī radošs cilvēks un sieviete, savādāk būs kirdik! Bet reizēm tas ir ahūni grūti. Un vienkāršāk šķiet sevi aprakt…jeb ļaut izkalst kā ķirzakai saulē 😀

Justies dzīvai ir brīnišķīgi!

Visas mammas, turās!