Primitīvs ēdiens

Man patīk garšīgi paņammāt. Manā bērnībā kaut ko garšīgu dabūju ļoti reti. Ar ļoti reti es domāju, tiešām ļoti reti. Skolā Salatēva dāvinātais maisiņš ar končām vienu gadu pat tika kataloģizēts un katra konča uzskaitīta. Tad ar māsu šķirstījām pavārgrāmatas un sacentāmies, kura pirmā “apēdīs” uz bildes redzamo ēdienu.

Visu dzīvi man ir paticis plānot ēdienu, gatavot, lasīt pavārgrāmatas un tagad arī kulināros blogus. Pārsvarā visi ir tik stilīgi, gatavo tikai no eko produktiem, tik izsmalcinātus ēdienus, ka es sajūtos melna un maziņa. Man joprojām garšo cepti kartupeļi, majonēzē iemērkts cīss un ir lieliski reizēm aizšmaukt uz hesīti izbaudīt burgeru ar frī kartupelīšiem un karija mērcīti.

Tagad man kulinārās izvirtības pārsvarā iet secen, jo mazā neļauj nekam veltīt laiku. Ar bērna ienākšanu savā dzīvē bija jādabū gatavs ēst pēc iespējas ātrāk, vienkāršāk un vairāk. Kad izcīnīju smago cīņu un sāku barot tikai ar krūti, apetīte palika kā vilkam (veselam vilku baram), varēju gaismas ātrumā notīrīt no šķīvja divreiz lielāku porciju, nekā vīrs.

Tad man radās šāda recepte – vista sīpolos.

Kas ir vajadzīgs?

Daudz vistas gabalu (kādiem nu ir akcija), eļļe, garšvielas un daudz, daudz sīpolu. Vistu samet traukā, klāt liek riņķos sagrieztus sīpolus. Salaista ar eļļu un saber ar garšvielām. Samaisa un liek uz cepamās plāts. Cep temperatūrā ap 180 grādiem, līdz vista brūna, bet sīpoli taukvielās karamelizējušies. Piedevās pasniedz turpat krāsnī uz otras plāts ceptus jaunos kartupelīšus un zaļbarību.

Receptes labums ir tāds, ka esmu cepusi pat saldētu un līdz galam neatkusušu vistu, tā tik un tā sanāk ļoti laba.

Varbūt nesanāks orgasms garšas kārpiņām, bet māga būs priecīga!

P.S. Nedomāju, ka pašām garšas kārpiņās tur kāds baudījums. Manuprāt, tās tikai dara savu darbu, baudu gādājot smadzenēm.

Advertisements

Mistērijas virtuvē

Es nesaprotu,  kādi dabas vai fizikas likumi visu nosaka virtuvē. Nudien, dieva zīmes.

Uz Ziemassvētku laiku saņēmos cept šaha cepumus (ja kāds nezina – smilšu mīklas cepumi, kas izskatās kā šaha dēlītis). Viss, kā vajag – bērns guļ, mūzika iedvesmai, viss tika svērts precīzi uz gramu, viss darīts precīzi pēc receptes. Cepumi sanāca smuki un ēdami, bet ne vairāk, jo bija stīvi un cieti. Protams, noēdās, bet piktums palika – nu, ko es ne tā darīju?!

Nupat vakar sakārojās cepumus. Atradu tīmeklī neizmēģinātu recepti, konstatēju, ka nepietiek sviesta..ai, nekas! Gan apēdīsies! Šajā brīdī mazā izdomāja, ka pasaule viņai dara pāri un vajag mammu. Bet mīkla pusceļā! Izmisīgi mačkāju to pļurzu kopā, kamēr bikšu starā karājās rēcošs bērns. Daudzmaz kompakti samuļļājusi, iemetu ledusskapī. Vēlu vakarā ķēros pie cepšanas, bet ne spēka, ne vēlmes kaut ko darīt ta vairs nav! Ne rullēju, nekā, mīklas bumbu sagraizīju plānākās šķēlītes un tik liku uz pannas. Izcepās. Un TIK gardi, trausli, drupani smilšu cepumiņi, ka prieks!

Laikam, tāpat kā pēc gaismas ātruma nāk resnuma ātrums, tā arī virtuvē ir visādi vēju strāvojumi, kas regulē visus procesus 😀

Svētki ir pārciesti. Lai dzīvo ikdiena!

Nudien, neviens darbs tā nenogurdina kā staigāšana pa veikaliem vai svētki. Cītīgi posāmies Lieldienām, mēģinot arī pārāk sevi nenogurdināt. Olas krāsojām ar krāsām no veikala (ja visi ir tik ļoti eko, kādam jābūt arī parastam – līdzsvara dēļ). Lieldienu piknika galdam sacepu brīnumgardu kēksu un izvārījām cīsiņus mīklā. Domāju jau, ka to cīsu kalnu paši ēdīsim nedēļu, jo pārējie piknikotāji ir ļoti veselīgi cilvēki. Bet nekā…lielā eļlā vārīto pončiku kaudze izkusa kā sniegs saulītē. Zin, baigi forši viss bija, laiciņš silts, saule, ugunskurs kuras, mazā dāma pirmoreiz ratiņos sēdus un stundu no vietas klusā sajūsmā pētīja mežu, ugunskuru un cilvēkus.

Un tomēr, un tomēr…jaukākais svētku brīdis bija tad, kad visi ciemiņi prom, mazā guļ…tukšas, klusas, saulainas istabas. Klusiņām pagatavoju sev kafiju un absolūtā svētlaimē visu brīvo stundu šaudīju burbuļus pa Booble Town 😀

The Pudiņš jeb klausiet receptei!!

IMG-20160318-WA0009-1-1.jpgTā kā mums  bija ciemiņš, nolēmu izcept ko ļoti garšīgu pēc internetā atrastas receptes. Recepte vieglāka par vieglu, samaisi tik visu kopā, šauj cepties un pēc laiciņa izvelc no cepeškrāsns skaistu, smaržīgu, garšīgu pudiņu.

Sacīts, darīts. Tā kā svari drīzāk nestrādā, nekā strādā, vīrieši sasver sastāvdaļas, kamēr galvenais konditors apsēsti šauda burbuļus pie datora ekrāna.

Tad viss ir sasvērts un es, priekšautu aizsējusies, cēli maisu kopā olas, pienu, miltus, cukuru, kokosrieksta skaidiņas. Vaniļas nav – nekas, iepilinās iekšā ruma esenci. Tad skatiens atduras pret rindiņu receptē, ka šo šedevru labāk cept veidnē, kam malas nav noņemamas…drusku iegrimstu domās. Man ir tikai viena cepamā forma un tai malas viennozīmīgi ņemas nost. Bet vai nu es pirmoreiz ar pīpi uz jumta? Kaut malas ņemas nost, tā ir ļoti laba cepamā forma 😀 Cītīgi aizkleķēju iespējamās sūces ar sviestu un paberu rīvmaizi, vai nu gluži šādām barjerām tecēs kaut kas cauri? Tad nu ar vienu rokas kustību mīkla ir pannā un (ak, šausmas!!!) gar formas malām kaut kas JAU sāk sūkties garām. Ātri, ātri iekratu ogas mīklā un zibenīgi iešauju krāsnī. Klusiņām ceru, ka pēkšņais karstums kaut kā samulsinās mīklu un tā sastings.

Turpmāko pusstundu (man likās, ka gadu) varu vērot, kā mīkla lēnītēm plūst ārā. Ko lai dara, dzīvē nevar notikt tikai patīkamas lietas! (Filozofijā vienmēr var rast mierinājumu)

Vismaz nepieķērnāju cepeškrāsni, jo drošības labad apaļo formu neliku uz restītēm, bet gan uz lielās cepamās plāts. Tā man izcepās no šķidrās mīklas kaut kas pudiņ vai omlešveidīgs, bet no biezumiem vēl kaut kas bez nosaukuma. 😀 Kaut gan izgāšanās bija spēcīga, abi divi pudiņa izstrādājumi bija tīri ēdami. Kad man būs īstā cepamā veidne, noteikti mēģināšu atkal.

Un par kopējo rezultātu izteikšos kā Lūsijas Modas Montgomerijas varone – “Ja tas būtu izdevies, tas būtu bijis ļoti labs.” 🙂

 

Šausmu stāsts par Vēli, Vorwahla jaunāko māsu :)

Tās, kas ir  mātes, mani sapratīs. Arī tie, kas ir pārskatījušies šausmu filmas 😀

Tātad nakts. Mazulīte veiksmīgi bija nolikta gulēt, gulējām saldā miedziņā arī paši. Tumsā atskanēja bērna raudāšana. Tā nu ir, celties nevienam nepatīk, bet pusaizmigusi ģeņģerēju pie gultiņas. Citreiz izdodas veiksmīgi nomierināt bēbuku un iegāzties atpakaļ midziņā. Šoreiz nekā, viņa raud aizvien izmisīgāk un nekas nelīdz. Ucinu mazo un naidīgi šņācu uz vīru, lai nāk palīgā. Viņš, trausdamies ārā no gultas, izrunāja vārdus, kas manu pasauli uz brīdi satrieca drusmlās. Miegaini un ikdienišķi saka – “lēle iekoda”. Es nervozi prasu – “Kas? Lelle iekoda?”. Visas filmas par čakijiem un līdzīgiem mošķiem pārpludina manu prātu, sastindzina šausmās un es redzu, ka lācītis sātaniski smīn no gultiņas. Nespēju pieņemt, ka vīrs nopietni teicis, ka iekoda lelle, izmisīgi prasu –  “Kas iekoda?!!”. Viņš tik pat ikdienišķi pasaka – “Vēle iekoda”. Goda vārds, mana pasaule tajā brīdī sašķobījās un  skaidrais prāts grasījās doties prom uz neatgriešanos. Ja vīrs kā pašu par sevi saprotamu saka, ka ir kaut kāda Vēle, kas naktī kož bērnam…piespiedu bērnu sev klāt un panikā brēcu – “Kas ir Vēle?!!”…sajutu visu to māšu šausmas, kuru bērni auga bezelektrības, bezvakcīnu, bezpabalstu un bezantibiotiku laikmetā…gribu nesties uz virtuvi pēc naža…līdz vīrs atmodies nomurmulē skaidrāk…”Mēlē iekoda”…

Alelūūja! Laipni aicināti atpakaļ normālā pasaulē 😀

Tā radās teiksma par Vēli, Vorwahla jaunāko māsu 😀

P.S. Kas ir Vorwahls? Teiksmains skandināvu briesmonis, dzīvo vācu kafijas automātos. Driznaka brālēns 🙂

Džeza vakars pagastā X

jaziksLai gan pati dzīvoju Jēkabpilī, esmu dzimusi un augusi pagastā X. Ar minēto pagastu joprojām uzturu ciešas sirds un apciemojumu saites. Pagājušajā sestdienas vakarā man tur vilka īpaši, jo daži man mīļi cilvēki bija nolēmuši pacensties un izdarīt kaut ko skaistu sev un citiem. Jebšu – vietējā bārā noorganizēja Džeza vakaru. Sarunāja visu ar bosiem un bārmeni, sadrukāja afišas. Uz afišām tika sarakstīta, tā teikt, pasākuma programma – iecerēts mierīgs, kluss vakars, kura laikā varēs klausīties džezu šī mūzikas žanra ikonu izpildījumā, kā arī iepazīties ar augtāksminēto ikonu dzīves faktiem.Solīja atskaņot Ellas Ficdžeraldas, Frenka Sinatras, Ninas Saimonas uc dziesmas. Vakars vēl nebija sācies, kad bārmene jau bija novesta līdz asarām – vietējie iedzīvotāji, tai skaitā jaunieši, speciāli kāpa uz otru stāvu, lai viņai izteiktu savu neapmierinātību ar to, ka visādi Luiji Armstrongi un vēl sazinkas brauks uz vietējo bāru, lai dziedātu kaut kādu tur džezu!! Un gavēņa laikā! Un kas tas vispār tāds ir, džezs!? Kāda bezgaumība, labāk būtu šlāgerus padziedājuši. Jā, cilvēki TIEŠĀM domāja, ka brauks Luijs Ārmstrongs un Frenks Sinatra ar kompāniju un dziedās dzīvajā.

Mans noskrējies bračka nomierināja bārmeni, visi organizatori uzcirtās atbilstoši vakara tēmai, zāli izrotāja ar bungu komplektu, pūšaminstrumentiem, džezmeņu bildēm un vakars varēja sākties.

Es tiešām, tiešām gribēju apmeklēt šo pasākumu, jo tur varētu ierasties pat ar tik mazu bēbīti kā mūsu, bet dzīvojam pārāk tālu.

Ieradās kopumā piecpadsmit cilvēki, kas, pa manam, ir milzu cipars :D. Bija arī viens bariņs tēmas nīdēju, bet viņi palika līdz beigām un pa vidu vēl aizšāva pēc dāmām.

Bija viens mūzikā studēts puisis, kas ar baudu diskutēja par tēmu un bija ļoti laimīgs.

Neviens nepiedzērās.

Pasākums, tā teikt, bija izdevies. 🙂

Bet, ļaudis, mīļie, ja pasākumu daudzums ir apmēram četras balles gadā, varbūt vajag priecāties, ja kāds kaut ko dara? Kāpēc tāds heiterisms?

 

 

 

 

 

 

 

Biešu braunijs GARŠO pēc bietēm

IMG-20160227-WA0000Mīlu cept kūkas, pīrādziņus un attiecīgi arī patērēt. Par cik ēdāju esam maz, regulāri sanāk pārēsties un šausmināties, ka nu gan resnēsim! Tad nu lai ēstu veselīgāk un izmēģinātu kaut ko jaunu, salasījos internetā, ka var izcept kūku ar bietēm un NECIK tajā bietes nejutīsi. Ilgi domāju, līdz nobriedu šādam eksperimentam. Cepot jūsmīgi iztēlojos, kā draugiem un radiem dosim nogaršot un viņi neticīgi jautās – tur patiešām ir bietes?!

Recepti un cepšanas gaitu neaprakstīšu (internetā var atrast ), vien to, ka kūkā bez puskg sasmalcinātu biešu un pārējām sastāvdaļām tika ielikts 200 g labas melnās šokolādes.

Kamēr cepās, varēja just burvīgu šokolādes smaržu, bet gaisā vēsmoja arī intensīvs biešu aroms. Turpināju sevi iedrošināt ar domu, ka visās interneta receptēs bija apgalvots – bietes pilnīgi nejūt.

Kūka gatava, atdzesēju. Nogriežu gabaliņu. Garšoju. Pirmās izjūtas – šokolādīga, mitra, drupana kūka. Bet pēc tam- bietes…bietesBIETES! Garšas asociācijas? Bērnībā vecāki mēdza lielos katlos vārīt cūkēdienam cukurbietes. Vāroties katli gāja pāri un uz plīts dzelžiem cukurbiešu šķidrums savārījās par brūnu karameli. Dzīvojot akūtā saldumu trūkumā (veikalos nekā nebija, bet, kad bija, mums parasti nebija naudas), grauzu šīs karameles konču vietā. Lūk, arī THE biešu braunijs. 😦

Vīrs nogaršoja un teica, viņam liekoties, ka tur kaut kas sapelējis ielikts (info par bietēm slēpu 🙂 ) Uzzinājis par bietēm, sāka zvaigāt. Sākumā nolēma, ka ēdīs, bet pēc gabaliņa notiesāšanas bēdīgi pateica, ka tomēr neēdīs. Labā ziņa ir tāda, ka tas lērums kūkas neies postā, jo suņiem ļoti iet pie sirds.

Ja kādam garšo biešu braunijs – priekā! Man jāsaka kā Odumeņam no anekdotes – Paļdis, paēžu.

 

No manis nesanāca Dieviete

Ik dienas, skatoties feisbukā vai draugos, redzu tur citu ieteiktas dažādas bildes ar atziņām,  pārsvarā  uz skaistu sieviešu bildēm, gan eleganti skaistām, gan draiskām, gan mežonīgi brīvām. Ik pa brīdim krīt uz nerva, bet tomēr klusībā skauž un gribas arī pašai kaut vienu tādu brīnumainu bildi! Arī es savā dziļākajā būtībā gribu justies kā Dieviete. (.lv) 🙂

Tā kā dotajā brīdī nodarbojos ar mandalas krāsošanu, izspriedu, ka varētu sanākt stilīga, mākslinieciska foto, kur jūsu pazemīgā kalpone ar seksīgi izspūrušiem matiem, hipiju stila krekliņā apgaroti nodarbojas ar krāsošanu. Palīgā tika pasaukts vīrs, lai it kā nemanāmi mani nobildētu. Apsēdos pie mandalas lotosa pozā ar zīmuli rokās. Neder, atskan teksts. – Izskatās, ka tu strādā svalkā – (Aiz manis stāv grāmatu kaudzes un bērnu drēbēm piebāzts plaukts.) Saku – nekas, tu bildē, lai redz no muguras apgarotu siluetu. Knips knips…top foto. Un vainīga balss – sanāca tīri neko, bet kāja izskatās spalvaina. Runa par manu lotosa pozā saliekto kāju. 😀  Ak, jē, es joprojām nevaru rimt smieties. Nesanāca no manis dievietei el vē

Chef – filma par laimi. (Un moderno tehnoloģiju nozīmi)

cheeeef  Šī vienreiz ir filma, kas jāskatās tad, kad ir drūmi. Divas reizes to esmu skatījusies un abas reizes rezultāts vienāds – smaids pa visu seju, gaišums dvēselē, gājiens inspicēt ledusskapi, bet visvairāk – alkas sasaukt draugus, izrotāt dārzu ar lampiņām, klausīties spāņu mūziku un dejot.

Sižets būtībā ir par slavenu šefpavāru Karlu, kurš ir šķīries, ilgi strādājis vienā restorānā un viņa dvēsele slāpst pēc jaunrades un pārmaiņām. Izrādās, pēc viņa jaunrades slāpst arī ļooti slavens restorānu kritiķis, kurš ieradīsies apmeklēt restorānu, bet Karla priekšnieks ir tādās domās, ka nekas nav jāmaina. Interešu sadursmē Karls zaudē darbu un viņam ir iespēja iesākt ko jaunu.

Džekam palīdz ļoti, ļoti skaistā un bagātā bijusī sieva. Ilgi neticas, ka viņiem ir tik labas atiecības..nu bet ir. Sižetam šur tur varētu piesieties, sakot – tā taču nevar būt, un – dzīvē tā nenotiek (vīrs skatoties piesējās 🙂 ).

Karls ir izmests no smalka restorāna un tagad gatavo ēdiena furgoniņā kubiešu sendvičus, it kā visādus junk-food, bet viņam tas izdodas kā smalks meistardarbs un mēs kopā ar viņu it kā veicam kulināro ekskursiju pa Ameriku. Cik skaisti filmā gatavo ēst! Un kāda mūzika skan!

Filma lielākoties liek justies kā siltā jūnija vakarā – viss zied un smaržo, visur sakarinātas lampiņas, saklāti galdi, skan spāņu mūzika, sievietes tērptas skaistās kleitās un mēs visi dejojam, dzerot vieglu vīnu. Acis mirdz, sajūtos skaista un gribas tādu balli arī sev. Un, mani dārgie brāļi un māsas – vasarā es šo vēlmi īstenošu! Lūdzu dāmām pagādāt sev gaišas, romantiskas kleitas! 😀 Dejosim visi, i maziņi, i lieli, i veci!

P.S. Vīrs pēc filmas šāvās pie ledusskapja un es tiku pie garšīgākajām tostermaizēm 😀

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Grāmatas maina dzīvi.

vakarediens.jpgStāvēju grāmatnīcā pie plauktiem un kā svaigi pīrāgi no ceptuves tika iznests sainis ar Noras Ikstenas “Dzīvespriecīgo vakarēdienu”. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka ar manu veco dzīvi, tā teikt, cauri ir. Jau labu laiku mitinājos Rīgā, kur strādāju pasaules labākajā grāmatu veikalā. Atšķīru grāmatu, izlasīju par Bernātu Bosiku, tad Līgatnes Saskija…kā miglas priekškars nokrita no acīm. Grāmata bija kā koša eļļas glezna pret manu dzīvi – izbalējušu melnbalto fotogrāfiju. Mani sāka urdīt jautājums, ko es, lauku bērns, tik ilgi daru pilsētā? Kāpēc es dzīvoju tikai pēc sistēmas darbs – dzīvoklis… kā tāda izkaltusi švamme?! Visumam un apkārtējiem tika izbrēkta akūta vēlme pēc pārmaiņām uz zaļākas dzīvesvietas pusi…un, tā teikt, esi piesardzīgs, kaut ko vēloties, jo sapņi mēdz piepildīties. 😀 Kā sniegs uz galvas uzkrita piedāvājums strādāt vīra dzimtajā pilsētā un ļoti operatīvi bija jāizlemj, ko darīt. Nācās piekrist, jo es gribēju dzīvot tā, kā Nora Ikstena uzgleznojusi savā maģiskajā grāmatā. Pa kaklu, pa galvu pārcēlāmies no Rīgas uz Jēkabpils mežiem. Vīrs, nabadziņš, visām pārmaiņām piekrita  😀

Par grāmatām mēdz teikt, ka tās ir kā dzīvas būtnes un es tam piekrītu. Bet dažas grāmatas ir tik spilgtas un īpašas, ka to pat nevar nosaukt par grāmatu, tas ir kaut kas vairāk. Šī grāmata ir tīra maģija un man to vajadzēja nopirkt, nevis izlasīt darbā vai paņemt bibliotēkā. Paņemiet to, atšķiriet, izbaudiet krāsas un skaņas, bet esiet uzmanīgi! Kur tā var novest jūs? 🙂