Chef – filma par laimi. (Un moderno tehnoloģiju nozīmi)

cheeeef  Šī vienreiz ir filma, kas jāskatās tad, kad ir drūmi. Divas reizes to esmu skatījusies un abas reizes rezultāts vienāds – smaids pa visu seju, gaišums dvēselē, gājiens inspicēt ledusskapi, bet visvairāk – alkas sasaukt draugus, izrotāt dārzu ar lampiņām, klausīties spāņu mūziku un dejot.

Sižets būtībā ir par slavenu šefpavāru Karlu, kurš ir šķīries, ilgi strādājis vienā restorānā un viņa dvēsele slāpst pēc jaunrades un pārmaiņām. Izrādās, pēc viņa jaunrades slāpst arī ļooti slavens restorānu kritiķis, kurš ieradīsies apmeklēt restorānu, bet Karla priekšnieks ir tādās domās, ka nekas nav jāmaina. Interešu sadursmē Karls zaudē darbu un viņam ir iespēja iesākt ko jaunu.

Džekam palīdz ļoti, ļoti skaistā un bagātā bijusī sieva. Ilgi neticas, ka viņiem ir tik labas atiecības..nu bet ir. Sižetam šur tur varētu piesieties, sakot – tā taču nevar būt, un – dzīvē tā nenotiek (vīrs skatoties piesējās 🙂 ).

Karls ir izmests no smalka restorāna un tagad gatavo ēdiena furgoniņā kubiešu sendvičus, it kā visādus junk-food, bet viņam tas izdodas kā smalks meistardarbs un mēs kopā ar viņu it kā veicam kulināro ekskursiju pa Ameriku. Cik skaisti filmā gatavo ēst! Un kāda mūzika skan!

Filma lielākoties liek justies kā siltā jūnija vakarā – viss zied un smaržo, visur sakarinātas lampiņas, saklāti galdi, skan spāņu mūzika, sievietes tērptas skaistās kleitās un mēs visi dejojam, dzerot vieglu vīnu. Acis mirdz, sajūtos skaista un gribas tādu balli arī sev. Un, mani dārgie brāļi un māsas – vasarā es šo vēlmi īstenošu! Lūdzu dāmām pagādāt sev gaišas, romantiskas kleitas! 😀 Dejosim visi, i maziņi, i lieli, i veci!

P.S. Vīrs pēc filmas šāvās pie ledusskapja un es tiku pie garšīgākajām tostermaizēm 😀

Advertisements

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Grāmatas maina dzīvi.

vakarediens.jpgStāvēju grāmatnīcā pie plauktiem un kā svaigi pīrāgi no ceptuves tika iznests sainis ar Noras Ikstenas “Dzīvespriecīgo vakarēdienu”. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka ar manu veco dzīvi, tā teikt, cauri ir. Jau labu laiku mitinājos Rīgā, kur strādāju pasaules labākajā grāmatu veikalā. Atšķīru grāmatu, izlasīju par Bernātu Bosiku, tad Līgatnes Saskija…kā miglas priekškars nokrita no acīm. Grāmata bija kā koša eļļas glezna pret manu dzīvi – izbalējušu melnbalto fotogrāfiju. Mani sāka urdīt jautājums, ko es, lauku bērns, tik ilgi daru pilsētā? Kāpēc es dzīvoju tikai pēc sistēmas darbs – dzīvoklis… kā tāda izkaltusi švamme?! Visumam un apkārtējiem tika izbrēkta akūta vēlme pēc pārmaiņām uz zaļākas dzīvesvietas pusi…un, tā teikt, esi piesardzīgs, kaut ko vēloties, jo sapņi mēdz piepildīties. 😀 Kā sniegs uz galvas uzkrita piedāvājums strādāt vīra dzimtajā pilsētā un ļoti operatīvi bija jāizlemj, ko darīt. Nācās piekrist, jo es gribēju dzīvot tā, kā Nora Ikstena uzgleznojusi savā maģiskajā grāmatā. Pa kaklu, pa galvu pārcēlāmies no Rīgas uz Jēkabpils mežiem. Vīrs, nabadziņš, visām pārmaiņām piekrita  😀

Par grāmatām mēdz teikt, ka tās ir kā dzīvas būtnes un es tam piekrītu. Bet dažas grāmatas ir tik spilgtas un īpašas, ka to pat nevar nosaukt par grāmatu, tas ir kaut kas vairāk. Šī grāmata ir tīra maģija un man to vajadzēja nopirkt, nevis izlasīt darbā vai paņemt bibliotēkā. Paņemiet to, atšķiriet, izbaudiet krāsas un skaņas, bet esiet uzmanīgi! Kur tā var novest jūs? 🙂

 

Ultra-ekstra-turbo veselīgs dzīvesveids

jogaVakar drūmi pētīju savas jaunās L izmēra bikses…bēbītim jau astotais mēnesis, bet es savās vecajās drēbēs tā arī neielienu…riepa traucē…dusmas nāk. Stingri nolēmu ievērot diētu – vairs nekādu balto miltu un majonēzes! Un Hesītis vispār var iet ieskrieties!

Man radies iespaids, ka ar savu veselīgo dzīvesveidu visi dalās sabiedriskās informācijas telpā. Kuru žurnālu/avīzi/interneta portālu neatver, visur kāds starodams stāsta, ka viņa (retāk- viņš) ir mainījusi savu dzīvi, kardināli mainījusi uztura paradumus un tagad ir apgarota, laimīga, 15 gadus jaunāka un skaistāka. Vajag izslēgt no uztura maizi, kartupeļus, olas, jebko pienīgu, protams, arī gaļu…ko vēl aizmirsu…ā, baltie rīsi!

Lai arī uzskatu sevi par caurmērā kritiski domājošu cilvēku, arī es pēkšņi pietvēru, ka naidīgi glūnu uz dārzeņiem un augļiem rimčika plauktos – jo tie ir viscaur ķīmiski un no vitamīniem tajos nav ne smakas. Laikam stāvu dzīva tikai tāpēc, ka man ir pleķītis zemes, kur kartupelis uzaug eko un bio, un man tas nav jāpērk par bargu naudu stilīgā eko veikaliņā. Savādāk mēs no radioaktīvās lielveikalu paikas būtu jau sākuši tumsā spīdēt.

Tad nu bieži kūļājos kā pazaudējusies, nopērku brokoli un skumji uz to skatos – ko man ar tevi iesākt? Sviestā apcepts, ar saldo krējumu un pikanti pierīvētu sieru tas ir tīri ēdams 😀 un ļoti diētisks.

Visai manai ģimenei no modernā dzīvesveida viedokļa jau sen vajadzēja būt pagalam, jo deviņdesmito gadu laikā, kad Latvija ieguva neatkarību un uz laiku viss bija sajucis, veikalos nebija nekā. Ēdām savu sālīto speķi (Ceptu!! Ak, svētās šausmas, jā!), kartupeļus un bietes. Bet, iedomājieties, visi palikām dzīvi un uzaugām tīri veseli. Kopš tiem laikiem atceros to, ka ēdiens mums ir vajadzīgs, lai mēs būtu dzīvi.

Kāpēc tā visa māžošanās ar ēdienu šķiet drusku pārspīlēta? Bet nu…katram jau ar kaut ko jānodarbojas.

Bet vispār, ja kāds vēlas, varam piedāvāt dažus eko-bio-raw un gluten-free kartupeļus no mūsu dārziņa. Stādot dziedājām dainas, meditējām un nodarbojāmies ar jogu, līdz ar to kartupeļu svešais ģenētiskais kods tagad būs sagremojams arī latviešiem. Cena 50 eur kilogramā 😀

 

 

 

Kurš ir kruts?

Laikam es!!!!!!!!!! 🙂